ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Foto galerija
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
Draudzes vēsture
Draudzes mācītāji
Kur mīt Mežaparka draudze
Fotogalerija
Uzrunas
Laulības
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 

Noslēpumainais namiņš 
jeb - kur mīt Mežaparka draudze


 (No avīzes “Mežaparks. Pirmā dārzu pilsēta Eiropā”, 2005.g. dec., 16.nr.)

Reiz lielā steigā, velti izgaidījusies autobusu, kurš varētu laikā mani nogādāt Mežaparkā, apturēju taksometru. Izdzirdējis par Mežaparka baznīcu (nu to, kas pie Saulesdārza, – es skaidroju, jo baznīcas adresi, atzīšos, biju piemirsusi), taksometra šoferis tikai neizpratnē rauca pieri. Saulesdārzu un pēc tam manis pieminēto Ķeizarmežu viņš, protams, zināja. Piebraucām pie Ķeizarmeža ieejas (tās, kurai pretim atrodas baznīcas sētas vārtiņi un aiz tiem sekojošā celiņa galā arī baznīca), es norēķinājos par braucienu un grasījos kāpt ārā, kad šoferis ar izbrīnu man vaicāja, kur tad esot tā baznīca. “Re, tur,” neizpratnē norādīju. Izbrīns jaukā šoferīša acīs bija neviltots: “Desmitiem reižu esmu te braucis, bet baznīcu gan nebiju pamanījis!” Tā nu man vēl brītiņu nācās pavadīt taksometrā, stāstot, kas par baznīcu, kāpēc es tur eju, kas tur vispār notiek, vai tur drīkst iegriezties arī “nepiederošie”, vai tie, kas ieiet, tiek ar godu arī ārā. Kad šķīrāmies, šoferītis teicās kādreiz iegriezties. Bet es devos uz baznīcu, pārdomājot, ko tad esmu pateikusi un kas īsti ir baznīca – šī mums tik mīļā ēka Mežaparkā, kas droši varētu pretendēt uz Rīgas mazākās baznīcas titulu. Un tātad tā ir celtne, kurā pulcējas Kristus draudze – pulciņš apžēlotu grēcinieku. Droši, ka tieši šī mūsu visu kopējā identitāte apvieno tik daudz  dažādu cilvēku ar tik daudz un dažādām interesēm. Tai pašā laikā, aizejot uz baznīcu un pārlaižot skatienu sanākušajiem, droši varu apgalvot, ka jūtos kā mājās. Kā pie savējiem. Kā pie cilvēkiem, kas labprāt tevi pieņem gan brīžos, kad jūties bēdīgi, gan par tevi priecājas tad, kad priecīgs esi pats. Kas neuzdod liekus jautājumus, ja pamana, ka negribi runāt, bet citreiz labprāt ar tevi kopā dodas uz Gustava Ādolfa kafejnīcu “pasist klaču” (svētdienās pēc dievkalpojuma tur ir diezgan nopietns „draudzes uzlidojums”). Kas kopā ar tevi dodas trakulīgos riteņu vai laivu braucienos, dodas spēlēt golfu, brauc ekskursijā vai kopīgi atpūšas vasaras nometnē, vai arī atnāk pasēdēt pie tavas slimības gultas. Tāda mīļa māju sajūta. Savs nopelns šajā māju sajūtas radīšanā noteikti ir arī pašai baznīcas ēkai, kura gan mums sākusi palikt par šauru, un tāpēc tiek kalti dažādi plāni tās paplašināšanai. Mūsu draudze aug un darbojas – un ne tikai baznīcā, bet arī ārpus tās sienām. Par Mežaparka draudzi tad arī būs šis stāsts.
Pārdomājot, kuri cilvēki mūsu draudzē būtu pelnījuši, lai par viņiem ko pastāsta, sapratu, ka tas prasītu laiku vairāku mēnešu garumā un iznākusī grāmata būtu jo bieza. Tāpēc šoreiz – mazliet par mūsu mācītājiem un mazliet par draudzi kopumā. Ja kādam rodas vēlēšanās uzzināt ko vairāk, – vienmēr laipni aicināti ciemos!
Mūsu mācītāji ir Rolands Eimanis un Ilmārs Rubenis. Rolands par mūsu mācītāju kļuva jau pirms septiņiem gadiem, kad atgriezās no studijām Norvēģijā. Šeit redzamajā foto viņš tā noslēpumaini smaida. 

Interesanti, par ko? Izrādās, nupat ir salaulāts kāds pāris  un mācītājs klusiņām nolūkojas, kā šie laimīgi un starojoši saņem ziedus un laba vēlējumus. Šķiet, ka viņš jūtas priecīgs un apmierināts par padarīto.
Savukārt Ilmārs mācītāja amatā tika ievests salīdzinoši nesen, bet draudzes “labā gariņa” pienākumus viņš sāka pildīt jau pirms vairāk nekā 10 gadiem. 
Atceros puisi oranžos džinsos, kurš baznīcā ienākošos sagaidīja pie ieejas, izdalot dziesmu grāmatas un rūpējoties, lai visiem būtu kur apsēsties. Tolaik Mežaparka baznīcas mācītājs bija profesors Roberts Feldmanis, par kuru runāja, ka viņš ar skatienu pielaikojot talāru ikvienam puisim, kurš parādās baznīcā. Acīmredzot profesora skatiens bija savu paveicis, jo itin drīz Ilmārs paralēli savam ugunsdzēsēja amatam devās studēt teoloģiju. Un tagad mūsu draudzē ir divi mācītāji!
Un nu – mūsu mācītāju „ganāmais pulks” jeb Mežaparka evaņģēliski luteriskā draudze. Jāpiebilst gan, ka reizēm sanāk ganīt arī mācītājus, jo viņu uzdevums ir kopt draudzes garīgo dzīvi, bet praktiskās lietas organizē draudzes priekšnieks Aivars Tože.
 Reizēm Aivaram saganīt gan draudzi, gan mācītājus nebūt nenākas viegli, bet Aivars nezaudē optimismu, jo – neskatoties uz dažādām pārejošām grūtībām, mēs visi kopā jūtamies labi! Par to liecina kaut vai fakts, ka tiekamies ne tikai dievkalpojumos, bet arī ārpus baznīcas un tas nebūt nenotiek reti.
Pagājušajā pavasarī draudze uzsāka jaunu tradīciju - dārza svētku rīkošanu. Idejas autore un realizētāja bija mūsu mīļā Ulrika Morica, bet viņas pūliņu rezultātus ar prieku baudījām visi. Ielūkojieties šajās fotogrāfijās – varbūt svētkos viesojāties arī jūs? Trīs stundu garumā baznīcas dārzā skanēja mūzika, tika dziedātas dziesmas un dejotas dejas, darbojās kafejnīca un zālē bija izklāti bērnu rotaļu „deķīši”. Pasākumu vadīja mūsu draudzes loceklis aktieris Uldis Anže, uzstājās gan draudzes ansamblis un svētdienas skolas bērni, gan bija sabraukuši viesi. Ovācijas izpelnījās visi, kas kāpa uz pārvietojamās skatuves – kravas automašīnas. Atmosfēra svētkos bija tik jauka, ka tos noteikti rīkosim arī nākamgad. Un jau tagad mīļi aicinām ciemos.


 

 

 

 






Vismaz reizi gadā draudze rīko arī ekskursijas. Šopavasar devāmies ciemos uz Mērsragu (Mērsraga baznīcā šobrīd kalpo mācītājs Juris Morics, kurš ir arī mūsu draudzes loceklis). Rudenī nolēmām, ka jāaplūko arī sava tuvējā apkārtne, un devāmies uz Zooloģisko dārzu iepazīties ar mūsu “mazajiem brāļiem”. Pēc tam ļoti labi garšoja baznīcas dārzā ceptās desiņas. Īpaši bērniem. Jā, par bērniem ir vēl kāds stāsts. Katru svētdienu dievkalpojuma laikā viņi sapulcējas un kopā ar svētdienas skolas skolotājām dodas uz Mežaparka sākumskolu vai Ķeizarmežu (abas šīs iestādes mums ir laipni atvēlējušas telpas svētdienas skolas nodarbībām) un runājas, dzied, rotaļājas, protams, dara arī kādas nerātnības, bet kopumā noteikti jūtas labi. Varbūt ir vēl kāds bērniņš, kurš grib mums pievienoties? Vairākus gadus pēc kārtas draudze ir rīkojusi arī vasaras nometnes, – tie ir prieki gan draudzes bērniem, gan viņu draugiem, jo uz nometni tiek aicināti bērni,  nešķirojot pēc draudzes vai ticības piederības. Nometne bērniem parasti notiek nedēļu, bet nedēļas nogalē sarodas arī pieaugušie draudzes locekļi. Nu jau par tradīciju nometnē kļuvusi teātra izrādes iestudēšana. Kopā esam uzveduši stāstu gan par Maugli, gan Ronju – laupītāja meitu, gan arī Toma Soijera piedzīvojumus. Skatoties bērnu aizrautībā, ar teātra mākslu mēdz aizrauties arī pieaugušie. No kopīgi uzvestā stāsta par lācīti Vinniju Pūku kā mantojums palikušas iesaukas, kuras dažiem no mums jau kļuvušas par „otro ādu”.
Reizēm tiek noorganizēts arī kāds sportiskāks pasākums. Vasarā tie ir bijuši gan laivu braucieni, gan pārgājieni, šovasar vislielāko piekrišanu izpelnījās braucieni ar velosipēdiem. Par tiem sīkāk stāsta to neiztrūkstošā dalībniece Daina Mežecka: „Draudzes un draugu riteņbraucieni aizsākās pagājušajā vasarā. Apceļojām Latgali no Daugavpils līdz Rēzeknei. Sākuma un gala punkts tika izraudzīts, vadoties pēc dzelzceļa maršrutiem. Turklāt mūsu mērķis bija arī svētdienas dievkalpojums kādā luterāņu draudzē. Braucēji bijām gan pieaugušie, gan tīņi, un sanāca gluži saskanīga un saticīga komanda, kurā citam par citu bija prieks. Plānojot maršruts tika aprēķināts ar gluži vai metra precizitāti, izmantojot elektroniskā formāta karti. Tomēr... īstenība ieviesa korekcijas. Tā, piemēram, vienā brīdī plānoto 50 „kartes” kilometru vietā riteņu „spidometri” rādīja ... 80. Taču jaukā gaisotne un jautrie ceļabiedri deva spēku to ne tikai uztvert stoiskā mierā, bet pat pārvērst jokā. Mums līdzi dzīvoja un no attāluma ar īsziņām par katras dienas Bībeles lasījumiem pavadīja mācītājs, kam pašam nebija izdevies piedalīties. Ceļā jutāmies Dieva loloti un lutināti.
Jaukie iespaidi nozīmēja vienu – šis bija pirmais, bet nebūt ne pēdējais kopīgais riteņbrauciens! 

  


Tā nu šovasar kaldinājām plānus par jauniem maršrutiem. Vienojāmies par Gulbenes un Alūksnes puses apskatīšanu, un kādas jūlija piektdienas vakarā sēdāmies vilcienā. Mūsu mazajā pulciņā šoreiz bija pārstāvētas vismaz trīs draudzes. Gulbenē ieradāmies, jau iestājoties tumsai. Pateicoties izpalīdzīgam takuzinim, ceļu uz Stāmerienu, kur mūs gaidīja naktsmājas, tomēr izdevās atrast. Šis ceļa posms  Gulbene-Stāmeriena palicis atmiņā ar miglas vāliem un siena kaudzēm ceļa malās, niecīgu redzamību, bet ārkārtīgu smaržu bagātību. Un atkal vietā teikt: paldies Dievam, jo – kā tik mums tur nebija! Siltas gultiņas nogurušiem ceļiniekiem, laipni saimnieki un brīnumgardas brokastu pankūkas... labum labie ezeri peldēšanai... līdzpaņemtie un uz vietas topošie joki un gardumi... un arī tāds ceļa posms, kas vairāk atgādināja smilšu kasti un tādējādi pārspēja jebkuru trenažieri... Sevišķais piedzīvojums, protams, bija brauciens ar mazbānīti atceļā no Alūksnes uz Stāmerienu. „Ak jūs būsit kādi septiņi un visi ar divriteņiem?” iepriekš telefona sarunā bija pārvaicājis sazvanītais bānīša apkalpotājs. „Tad piekabināsim papildu vagonu jums, tieši jums.” Tā nu, pabijuši Otes dzirnavās, Alūksnes baznīcā un Bībeles muzejā, ar mazbānīti izbraukuši  cauri vīgriežu un kazrožu pļavām (kaut vai pastiep roku un plūc nost!), atgriezāmies Gulbenē.
Un, tā kā vienīgais vilciens no Gulbenes atiet pulksten 2.50, tad tieši tā šī pilsēta mums arī palikusi atmiņā - „Gulbene by night”.
Šī riteņotā sadraudzība mums bija tā iepatikusies, ka svētdienā satiekoties savā Mežaparka baznīcā, jau spriedām par nākošā brauciena datumiem un pēc kāda laiciņa izziņojām draudzē pieteikšanos uz jaunu maršrutu: Mērsrags-Talsi-Valdemārpils-Roja-Mērsrags. Šoreiz bijām izvēlējušies ceļus ar asfalta segumu. Septembra sākums netraucēja baudīt gan saules, gan ūdens peldes jūrā un ezerā. No šī brauciena atmiņā palikušas krītošas zvaigznes, zobenzobu gulbji, centieni iemācīties japāņu bērnu dziesmiņu mūsu smaidīgā ceļabiedra Tomodži vadībā, Kaltenes baznīca pašā jūras krastā un noderīgi atklājumi „ikdienas ķīmijas” laukā (proti, ka Liepājas šķīstošā kafija šķīst jebkuras temperatūras ūdenī un arī... banānā).”
Tas par riteņbraucieniem. Bet ne mazāk sportiska draudzes tradīcija ir arī pavasara un rudens talkas, kad tiek savāktas gan kritušās lapas baznīcas teritorijā, gan arī uzposta baznīcas ēka. Arī talku mēs protam pārvērst svētkos, jo prieks rodas, gan kopīgi darot darbu, gan arī pēc talkas kopīgi mielojoties. Par armijas katlos salietu gardu zupiņu un gardām maizītēm parasti jāsaka paldies čaklajai saimniecei Aijai Kalniņai, viņa mūs ir krietni izlutinājusi. Un svinēt kopīgus svētkus mums tiešām patīk: lai gan pašiem vēl nav sava draudzes nama, pateicoties labiem kaimiņiem, atrodas arī telpas, kur varam sapulcēties kādam saviesīgam pasākumam. Pavisam drīz jau Ziemsvētki un Jaunais gads, un arī šos svētkus kopīgi atzīmēsim Saulesdārzā. Svētdienās ne vienmēr iznāk laiks ar visiem mīļi aprunāties, tādēļ šīs nu ir tās reizes, kad laiks ir sirsnīgām sarunām un arī kopīgai padziedāšanai.
Pavisam mīļas svētku reizes izdodas tad, kad ciemos atbrauc labi draugi. Jau daudzus gadus Mežaparka draudzei ir māsu draudze Somijā, Forsas pilsētā. Šovasar kopā ar somu draugiem noorganizējām kopīgu vasaras nometni Usmā. 
Trīs dienas pilnas saules, kopīgu lūgšanu, ekskursiju, piknikošanas un savstarpējas saziņas izkopšanas... Vēl tagad, atceroties šo nometni, gribas pasmaidīt. Usmas saulīte atnākusi līdzi arī ziemā.

Nu redz, šis stāsts jau galā. Par draudzi gan varētu rakstīt vēl un vēl,  bet varbūt nemaz nevajag, jo īsto grāmatu jau raksta laiks. Laiks, kurā dzīvo arī tu, – varbūt gribi par sevi lasīt Mežaparka draudzes lappusē? Nu jau tu ceļu zini. Gaidīsim! 


Ilze Ābrama,

Mežaparka draudzes 
Draudzes ārlietu sekretāre

 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »