ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Ticība
19.03.2000, 5. svētdiena līdz Lieldienām

Rom. 10: 4–11 (Mat. 15: 21–28)

Pagājušo svētdien mēs iesākām pārdomāt Katehismu. Pirmā tēma bija baušļi. Par kuriem kāds teologs raksta: “Tie ļaunajiem ir kā groži, cilvēcei kā spogulis, un kristiešiem kā likums lai darītu darbus, kas patīk Dievam. Bet tie nedod spēku šos darbus pildīt.” (Fehner “Outlines for Catecheses”) Kas tad var dot spēku darīt Dieva darbus? Kas var dot spēku cilvēkam mainīt savu dzīvesveidu?

Šodien par ticību. Un ticības apliecību. Pagājušo svētdien tika pieminēta kārdināšana, kuras vietā var pārdomāt Dieva likumus. Bet vai jūs esat domājuši kāds ir kārdināšanas gala mērķis? Vai mēs tiekam kārdināti tikai, lai pārkāptu Dieva likumus? Bet uz to cilvēkam ir iespēja saņemt piedošanu. Ticībā saņemta, tā dzēš visus pārkāpumus. Tādēļ kārdinātāja mērķis ir nevis pārkāpumi, bet ticība. Ja cilvēks zaudē ticību, tas zaudē jebkuru cerību nāves priekšā. Tas zaudē garīgo pamatu šai dzīvei. Tas zaudē cīņu ar kārdināšanu. Jā, bet ko īsti nozīmē zaudēt ticību? Un, kā to var nezaudēt, uz to meklēsim atbildes šodien.

Vispirms, ko tas nozīmē zaudēt ticību. Daudzi teiks, tas nozīmē neticēt. Jā, bet kā izpaužas neticība? Tā ne vienmēr nozīmē noliegt Dievu un pielūgt elkus. Ticība bieži vien ir jau zaudēta, kad sākas šaubas, un iestājas vienaldzība. Kad cilvēks sāk meklēt mierinājumu vai stiprinājumu kaut kur citur, nevis ticībā. Kad cilvēks notic, ka viņa ilgošanās un vajadzības var apmierināt grēks vai kas cits, nevis Dievs. Tas izpaužas visdažādākajos veidos. Piemēram, jauniešu vidū, kad dabiskā tiekšanās pēc pretējā dzimuma, tiek piepildīta nevis Dieva svētītā laulībā, bet kļūst par tīri miesīgu kopā gulēšanu. Gan vecāku ļaužu vidū, kad paļāvību un lūgšanu aizstāj sūdzības un īgna vienaldzība. Ikreiz, kad kāds cilvēks domā, ka nauda, mīlas saites, panākumi, veselība var dot visu, kas dzīvē vajadzīgs, viņš patiesībā ir zaudējis ticību. Jo viņš netic, ka Dievs var dot gan naudu, gan mīlestību, gan panākumus, gan veselību.

Un mums katram sevi der pārbaudīt, vai šaubas nav saindējušas arī manu ticību. Ja es nemeklēju mierinājumu grēksūdzē, bet alkoholā, cigaretēs, vai izpriecās; ja nelūdzos Dieva palīdzību, bet domāju, ka pats saviem spēkiem spēšu sakārtot dzīvi; ja nelasu Bībeli ticības stiprināšanai, bet meklēju dažādus pierādījumus; ja neuzticu savu labklājību, veselību un dzīvību Mūsu Tēvam debesīs, bet paļaujos uz zintnieku, astrologu, vai naudas palīdzību; tad jāsecina, ka šaubas ir uzveikušas ticību. Un nav brīnums, ka es visu laiku uztraucos, vai grimstu kūtrumā un vienaldzībā

Kāds zinātnieks atceras, ka jaunībā to mocījušas šaubas ticības lietās. Viņš tās uzticējis mācītājam, bet mācītājs atbildējis: “Ja es tevi atbrīvotu no tavām šaubām un grūtībām, itin drīz rastos citas. Ir vieglāks veids, kā tikt vaļā no šīm nepatikšanām. Ļauj Jēzum Kristum pa īstam būt Dieva Dēlam, un tavam Glābējam. Un nekādas šaubas vairs nevarēs iztraucēt tava prāta mieru.” Tieši tā, ne ar šaubām mums ir jācīnās, bet ir jāstiprina ticība. Kā? Vārdā un sakramentā, kur Dievs pats ir klāt un stiprina savējos.

Neticību mēdz salīdzināt ar upes izteku un grēkus ar upes straumi. Tu vari cīnīties pret straumi cik gribi, ja neaizdambēsi izteku, grēku straume turpināsies. Šo salīdzinājumu turpinot var sacīt– ticības apliecība, ir tas dambis ko ceļam neticībai priekšā. Tā ir, ticība, un apliecināšana ir viens vesels. Turēt un nezaudēt ticību nozīmē to apliecināt. Apliecināt gan domās, gan vārdos, gan darbos. Vai tad ne tādēļ apustulis raksta: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu, un savā sirdī ticēsi.. tu tiksi izglābts.” Pārsteidzoša līdzība ar to pavēli, kas tika dota līdzi baušļiem: “Un lai šie vārdi,.. paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās” (5.Mo.6:7). Un šī līdzība nav tikai sakritība. Ja Vecās Derības laikā tie bija Dieva likumi, ko bija jānes sirdi un jāapliecina, tad tagad, sirdī ir Kristus ticība un šīs ticības apliecība uz lūpām. Ja likumus mēs mācāmies, lai zinātu kas jādara mums, tad ticību mēs apliecinām, lai saņemtu, ko darījis Dievs mūsu dēļ. Tieši tā, lai saņemtu! Jo ticībā mums tiek dāvāts viss Kristus nopelns. Viss, ko ir darījis Viņš top par mūsu veikumu. Viss gods, kas ir Viņam, tiek dots mums. Un pāri visam, mums pieder debesu Tēva mīlestība. Ticībā. Tādēļ ir rakstīts: “Bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.

Bet cilvēka daba ir tāda, ka tas spēj izlikties gan, ka tur baušļus, patiesībā tos pārkāpdams, gan ka tic, patiesībā palikdams neticīgs. Vairāk paļaudamies uz cilvēku darbiem un gudrību, kā uz Dievu. Un neviens no mums nav pasargāts no šādas liekulības. Vēl vairāk, mēs vienmēr no jauna tajā iekrītam, ja nepārtraukti neatjaunojam savu ticību. Ja nepārtraukti neskatām savu dzīvi Dieva vārda gaismā. Tādēļ katram pirms teikt ticības apliecību ir jāpārdomā, vai es tiešām paļaujos uz to, ko apliecinu. Jo īsta ticība droši uztic visas savas nelaimes un pārbaudījumus, priekus un cerības Kristum. Dzīva ticība neizliekas, ka kalpo, bet iet un dara; neizliekas, ka ziedo, bet dod cik rocība ļauj; neizliekas svētā, bet piedošanā tāda paliek. Kāds iebildīs, ka dažreiz ticība šķiet par vāju. Tad atdari savas ausis, un uzklausi Dieva vārdu. Jo tikai Dievs spēj tev šo ticību dot.

Jūs jau esat dzirdējuši imperatora Konstantīna vārdu, kurš 313. gadā atzina kristīgo baznīcu un pārtrauca vajāšanas. Kādu gadu iepriekš, kad viņš vēl karoja par troni nākošajam imperatoram atgadījās dīvains notikums (The Life Of Constantine, By Eusebius, I:28). Viņš lūgšanā redzēja vīziju debesīs, krusts ar uzrakstu “Ar šo zīmi, tu uzvarēsi.” Vēlāk sapnī viņam tika teikts, ka uz Romas impērijas ģerboņa ērgļa vietā ir jāliek šis krusts. Un imperators Konstantīns paklausīja. Viņš paļāvās uz Dievu. Un ieguva impēriju! Un nenobijās nostāties pret daudziem vareniem pretiniekiem, lai pasludinātu kristīgo ticību par likumīgu. Jo Konstantīns paļāvās uz Kristus krustu.

Ja mēs iesākam ticības apliecību nevis ar “Mēs gribētu ticēt,” bet gan “Mēs ticam,” tad ļausim lai šī ticība arī uzvar šaubas un vienaldzību; lai ticība dara svētu mūsu dzīvesveidu.

Apliecināsim Dieva un cilvēku priekšā savu kristīgo ticību, kas svētu dara: “Mēs ticam uz vienu vienīgu, visuspēcīgu Dievu Tēvu, kas radījis debesis un zemi....” AMEN AMEN AMEN


 
 Iesūtīts: 2007.09.17 20:29
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »