ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
Vakarēdiens
9.04.2000, 2. svētdiena pirms Lieldienām

Jāņa 6: 53–60 (1. Kor. 10: 12–17)

Iztēlojies, ka esi miris. Un nu, tu esi nonācis pie ieejas Dieva valstībā. Tu stāvi pie varenajiem vārtiem, un tie ir slēgti. Tad pēkšņi atskan balss: Kāpēc, lai es tevi ielaistu? Ko tu atbildētu?...

Šāda veida jautājumus cilvēki mēdz uzdot atkal un atkal. Vai tu esi pestīts? Vai tu esi pieņēmis Kristu? Vai tev ir Svētais Gars? Un paši cilvēki arī meklē pareizo atbildi. Meklē kādu paroli, kā spiegu filmās. Paroli, kuru pasakot, Dievs tevi uzņems savā pulkā. Bet agri vai vēlu nākas atzīt– tādas paroles nav. Nav tāds teikums, kuru pasakot Dievs būtu spiests mūs pieņemt. Jo, ja tāds būtu, Kristus to būtu atklājis. Tomēr nav viena pareizā atbilde, kuru iemācoties, mēs kaut kā izspruksim Dieva tiesai. Vai tas nozīmē, ka mums nav nekāda drošība par rītdienu? Ka nav nekāda skaidrība par dzīvi pēc nāves? Atbildes uz to rodamas pārdomājot Vakarēdiena sakramentu.

Iedomājies, ka esi pārkāpis kādu bausli. Piemēram, svētdienu neesi svētījis, bet devies darbos. Ko darīt? Dieva likums ir pārkāpts, un to nevar mainīt. Var meklēt Dieva piedošanu grēksūdzes lūgšanā. Un tomēr, bieži vien paliek šaubas, vai mācītāja pasludinātā piedošana attiecas tieši uz manu pārkāpumu. Un, jo īpaši, ja gadās grēku atkārtot, sāk šķist, ka pa īstam piedošana nav saņemta, jo ir taču rakstīts, ka esam dzimuši no jauna, bez vecajiem grēkiem. Kā cilvēks var zināt, ka piedots, un tādejādi atlaists kā nebijis, ir tieši viņa pārkāpums?

Teoloģiski tiek nošķirta dāvātā žēlastība no saņemtās žēlastības. Vispirms, kas ir dāvātā žēlastība? Dievs savu žēlastību ir dāvājis visiem cilvēkiem, pakļaudams savu Dēlu sodam krusta nāvē. Kristus piedošana attiecas uz ikvienu dzīvo būtni. Viņa upurnāve ir pietiekama samaksa par visu. Pat par tām lietām, ko mēs paši sev un viens otram nespējam piedot. Kristus var. Bet tas, ka šī piedošana un mīlestība pietiek visai pasaulei, tomēr vēl nenozīmē, ka visa pasaule to ir saņēmusi. Dota ir visiem, bet ne visi dabū. Tur nepieciešama tā dēvētā saņemtā žēlastība. Proti, žēlastība, kas ne tikai ir dota, bet arī saņemta. Saņemta līdz ar visu Dieva svētumu, spēku un pat nemirstību. Šo mūžīgās dzīvības saņemšanu mēs saucam par sakramentiem. Un Jēzus runādams pirms nedēļas par kristību, gan šodien– par vakarēdienu, iesāk ar to pašu frāzi: “Patiesi, patiesi es jums saku.” (Jņ. 3:3; 6:53) Lai nevienam tas nepaliktu nepamanīts. Jo tā nav tikai viena no mācībām. Tas ir veids, kā katram ir saņemama žēlastība.

Jēzus saka: “Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā.” Tātad žēlastība, ko saņemam vakarēdiena sakramentā, dara mūs par vienu veselu ar Kristu. Manī rit Viņa asinis. Mana miesa ir Dieva Dēla miesa. Viss, ko paveica Viņš, top par manu veikumu. Visi Viņa svētie darbi, Viņa spēks atteikt kārdināšanai, Viņa krusta nāve, Viņa augšāmcelšanās. Tas viss top mans sakramentā. Vēl vairāk– ne tikai Viņš, bet arī jūs visi topat mani. Mēs tiekam vienoti arī viens ar otru. Ilustrācijai labi kalpo krusts. Viens tā šķērskoks ir vertikāls, rāda augšup. It kā simbolizējot mūsu vienību ar Visaugsto Dievu. Otrs šķērskoks ir horizontāls. It kā rādīdams mūsu saikni vienam ar otru, ko iegūstam vakarēdiena sakramentā.

Tas ir tiešām brīnumjauki– vienoti ar Kristu un viens ar otru... Bet diemžēl tā daudziem šķiet tikai teorija. Pēdējā “Svētdienas Rīta” numurā kādas draudzes loceklis raksta, ka brīdī, kad nepieciešama palīdzība “atklājas, ka daudzi draudzes locekļi ir tikai abstraktas būtnes, kam bieži nezinām pat vārdu. Jaunās (Kristus) ģimenes dzīve tad atgādina kādu interešu pulciņu.”

Katrs pats sevi var pārbaudīt, vai arī viņam sakraments nešķiet tikai teorija? Pāvils par vakarēdienu saka: “Kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa” Vai mēs ticam tam, ka esam kļuvuši brāļi un māsas? Pamēģiniet, kādreiz sakot lūgšanu savā ģimenē, sadoties rokās. Tā ir jauka tradīcija, kas mūsu tautā gan nav īpaši pieņemta. Mūsu noslēgtības dēļ varbūt. Un tomēr, ja mēs uzskatam savus ticības biedrus par brāļiem un māsām, tad paņemt otru aiz rokas lūdzot “Mūsu Tēvs” nevajadzētu būt lielai problēmai. Bet, ja neveiklums un kautrīgums pat traucē lūgšanai, tad kristīgā brālība jums ir tikai teorija. Tad mēs par to zinām, bet sirdī šo patiesību nelaižam. Pārdomāsim vēlreiz, ko tad mēs saņemam vakarēdienā.

Mēs esam atsākuši likt sakramenta traukus uz altāra, jau dievkalpojuma sākumā. Tie atrodas zem pārsega. Ko sauc velums, no latīņu velum– pārsegs, aizkars. Ko jums atgādina šie pārsegtie trauki? Telti? Jā, tā nav nejaušība, tas tiešām simbolizē telti. Tā ir līdzīga teltij, ko Dievs Mozum pavēlēja celt tuksnesī: “Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū. Visu pēc tā parauga, ko Es tev gribu rādīt, ir telti, ir visus tās rīkus, tā jums būs celt.” (2.Moz. 25:8–9) Šajā teltī tika glabāts derības šķirsts. Un telts simbolu mēs lietojam arī šodien, lai atgādinātu par Dieva derību. Derību, kas dārgāka pat par dzīvību. Nesaraujamu asins derību. “Un  Mozus ņēma [upurdzīvnieka] asinis un slacīja pār tautu, un sacīja: “Redzi, šīs ir derības asinis, ko tas Kungs ir ar jums slēdzis.” (2.Moz. 24:8) Jo saskaņā ar bauslību, “bez asins izliešanas nav piedošanas” rakstīts vēstulē Ebrejiem (9:22).

Tādēļ Kristus sešas reizes pēc kārtas atkārto, ka viņa miesa un asinis ir patiess dzēriens un ēdiens, kā to dzirdējām šīsdienas evanģelija lasījumā. Sešas reizes! Lai nevienam tas nepaliktu nepamanīts. Lai visi zinātu, kā sastapt Kristu. Ne tikai dzirdot par Viņu, ne tikai lūgšanā, bet reāli klātesošu. Un Viņa mācekļi saka, ka tie ir grūti vārdi un pat aiziet prom (Jņ. 6:66). Tie varēja uzklausīt, ko Jēzus māca par dzīvi, par ticību, pat par Dieva valstību, bet dzirdot par sakramentu, tie aiziet. Jo tie nesaprot, ka ne cilvēka miesa un asinis tiek dotas, bet paša Dieva Dēla. Jo tieši sakramentā, Dievs pienāk klāt katram personīgi. Tieši tajā mēs ne tikai dzirdam, domājam, redzam, bet kļūstam par Kristu. Mēs saņemam Kristus dzīvību. Un tie, kas to paļāvībā saņēmuši, saņem arī brāļus un māsas. Ne tikai vārda pēc, bet patiesi– asins radiniekus. Tādus, ar kuriem dala priekus un bēdas. Tādus, uz kuriem neapvainojas un nesaka asus vārdus, bet ar mīlestību rūpējas. Tādus, ko neaprunā, bet mīļi pamāca, kad vajadzīgs. Jo tāpat kā miesīgos brāļus un māsas neizvēlas, bet saņem no vecākiem, tāpat arī draudzē. Ne mana patikšana un izvēle, bet Debesu Tēvs dāvā mūs vienu otram un savu Dēlu par brāli mums visiem.

Vai mums ir drošība par mūsu dzīvi pēc nāves? Vai mums ir drošība, ka esam glābti? Kristus dēļ IR! Ne tāpēc, ka zinām kādas atbildes. Ne tāpēc, ka dzīvojam pareizi. Bet Kristus dēļ MUMS IR DROŠĪBA. Viņš būs klāt arī mūsu dievkalpojumā. Un katram no mums būs dota iespēja sakramentā sastapt Dieva Dēlu, un varbūt no jauna sastapt vienam otru. Noslēgšu ar Ebreju vēstules vārdiem: “Pēc šīs [Dieva] gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr.10:10) AMEN 
 

 Iesūtīts: 2007.09.17 20:35
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »