ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
04. 11. 2001. 22. svētdiena pēc Vasarsvētkiem.

Lk.19: 1 – 10 ( 1.Kor. 2: 7 – 11)

Nokāp pa kāpnēm baznīcā un ieraugi Dievu.

Mīļā Kristus draudze. Šodien Svētais Gars vadīs mūs pārdomās par to, kā cilvēks meklē Dievu. Kādreiz ļoti sen, kāds kuģis piestāja pie tāla krasta, kuru nebija skārusi vēl neviena baltā cilvēka kāja. Jūrnieki tur atrada pašus īstākos mežoņus, ar kuriem tiem vajadzēja pavadīt kopā ilgu laiku. Kuģi vajadzēja remontēt un tiem nācās dzīvot kopā ar cilvēkiem, kuri nepazina ne dzelzi, ne instrumentus, ticēja saviem elkiem un dzīvoja džungļos. Uz kuģa bija arī mācītājs, kurš mēģināja uzzināt kaut ko vairāk par šo mežoņu ticību. No sākuma viņš pret tiem attiecās ar nicinājumu: kā pret nevīžām, tumšiem ļautiņiem. Bet tad, kad viņš bija jau nedaudz iemācījies viņu valodu, tas ievēroja, ka tie bieži izrunā kaut kādu vārdu. Viņš jautāja: ko tas ir? Tad mežonis izbrīnīti paskatījās uz viņu un teica: “Kā? Vai tad tu nezini? Tas ir tas pats, kurš ir radījis visu: jūru, zemi un zemi”. Tad mācītājs saprata to, ka velti ir nicinājis šos cilvēkus, jo arī to sirdīs dzīvo Dieva apjausma.

Šodien mēs zinām, ka lielākā cilvēku daļa visās pasaules malās lielā vai mazā mērā zina, ka ir Dievs un tic Viņam. Varbūt reizēm pat neskaidrāk kā šie mežoņi. Un tomēr, tie zina, ka kaut kas pār mums ir, kurš valda pasauli. Reizēm to mēdz saukt par likteni, dūdieviņu vai kādu garīgu būtni, bet lai vai kā, cilvēki tic, ka pasaules radīšanā ir kāda jēga. Tad, lūk, ticība Dievam, ir visas cilvēces kopējā ticība.
Bet mēs no visas cilvēces atšķiramies. Mēs atšķiramies ne tāpēc, ka mums ir vienkārša ticība Dievam, bet mums Dievs ir atklājies Glābējā Kristū, Kurš nāca pasaulē un uzņēmās un uzņēmās mūsu vainas, mūsu nepilnības, mūsu grēkus. Tas ir tas pats mūžīgais Dievs, ar kuru mēs varam runāt tāpat, kā mēs runājam ar savu draugu vai radinieku, Kuram mēs varam tuvoties, tāpat kā savai mātei vai tēvam, Tas ir tas pats, Kurš ir krustā sists par mums – Tas ir Jēzus Kristus no Nāceretes pilsētas. Lūk, kāpēc mūs nesauc vienkārši par ticīgajiem, bet par kristiešiem, jo mēs zinām glābšanu, kas notiek Kristus dēļ.
Reizēm gadās, ka mēs to aizmirstam, bet šodien es vēlos jums to atgādināt. Paskaties uz Dievu, kurš uz altāra jūsu priekšā ir krustā sists: lūk, redzi viņa rokas ir atplestas, lai apskautu tevi. Viņa asinis – ir Viņa mīlestība uz tevi. Viņš saka, ka tāpēc “Es esmu nācis, lai neviens, kas tic uz mani nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvošanu”.
Bet, kā lai ieraugam Dievu? Šodien mēs dzirdējām par virsmuitnieku Caķeju. Kad Kristus sludināja, viņš dzīvoja Jērikas pilsētā. Un uzzinājis, ka Kristus ir pilsētā, viņš gribēja redzēt To. Kaut arī viņš bija mazs augumā, tomēr viņa vēlēšanās bija tik liela, ka nekaunoties no cilvēkiem, viņš, lai redzētu Glābēju – Kristu, uzkāpa kokā. Tā laika tradīcijās to uzskatīja par ļoti lielu nepieklājību rādīt otram savas kāju pēdas. Un Kristus ieraudzīja viņa vēlēšanos, paskatījās uz augšu un teica šim nodokļu savācējam: “ Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā”. Un viņš pats sev īsti neticot ar lielu prieku uzņēma Kristu pie sevis. Daudzi, ļoti daudzi, nevarēja saprast un kurnēja, kāpēc “Tieši pie grēcīga cilvēka viņš ir apmeties?” Jā tiešām kāpēc tieši pie viņa? Bet šeit ir jājautā, vai Tieši to Kristus, nav sludinājis, ka Viņš ies tieši pie tā, kurš Viņu meklē, ka Viņš atvērs tam, kurš klauvē, ka Viņš dos tam, kurš lūdz. Un Caķeju Viņš izvēlējās tieši tāpēc, ka tas ļoti gribēja Viņu redzēt.

Katram no mums, kurš nevēlas būt parasts – neskaidrs ticīgais, bet vēlas būt patiess kristietis, tāds, kurš tic, ka tiek izglābts caur ticību uz Jēzu Kristu, ir jāmīl Viņš, ir vienmēr jātiecas pēc Viņa, kā to darīja Caķejs. Un, lūk, Viņa vārds – Evaņģēlijā ir Viņa Gars – baznīcā un Viņa klātbūtne pie mums ir baznīcas sakramentos. To viņš ir apsolījis sacīdams vārdus, kas rakstīti mūsu altāri: “Es esmu pie jums ikdienas, līdz pasaules galam”.
Tā mēs esam kā šis Caķejs: viņš bija mazs savā fiziskajā augumā, bet mēs mazi savā garīgajā augumā: slinki, laiski, uz lūgšanām piespiežami, Dieva Vārdu atvēruši mēs snaužam virs tā lappusēm. Mēs esam mazi augumā – sekli dzīvojot, domājot un sekli jūtot. Kā tad, lai mēs ieraugam Dievu? Ir vajadzīgs pakāpties, nevēršot uzmanību ne uz ko citu, kā darīja Caķejs. Reizēm varbūt atmetot vai pārkāpjot pāri savam lepnumam un kaunam. Pakāpieties, pacenšaties, lai jūsu dzīvē būtu minūtes, kurās jūs kāpjat augstāk, lai redzētu Vienīgā Glābēja – Kristus vaigu. To, kurš jau šeit mums var dot mūžīgo dzīvību un teikt: “Šodien es nākšu pie tevis”. Tad tu redzēsi un jutīsi, ko nozīmē, ka Kristus ir pie tevis – kad viss atrisinās, atkrīt jautājumi, šaubas izgaist un bēdas pazūd, jo Dievs ir ar tevi, bet tu esi Viņa rokās.
Lūk, cik tā ir svarīga – vēlēšanās redzēt Dievu. Tas, kurš vēlas būt patiess kristietis, tam ir jālīdzinās šim Caķejam. Kurš, lai gan bija mazs augumā, bet pakāpās un redzēja Dievu. Jo Dievs uzlūko to, kurš meklē, gaida un raugās pēc Viņa.

Bet tu draudze droši vari sacīt, ka savā baznīcā katru svētdienu – šeit mazajā Mežaparka baznīcā nokāpjot pa kāpnēm vari redzēt Dievu, katru svētdienu vari satikt savu Glābēju, kurš mira un augšāmcēlās par tevi. Satikt Viņu, kurš pats ne tikai svētdienās, bet katru dienu vēlas tevi satikt arī tavās paša mājās lūgšanās un pārdomās.
Āmen.

 Iesūtīts: 2007.08.22 03:23
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »