ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
03.11.2002. Trešā svētdiena pirms Mūžības svētdienas.
( I Ķēn. 19: 9 – 14; Ebr. 4: 12 – 13) Lk. 8: 23 – 25

Reformācija no deformācijas.

Ir 1517. gada 31. oktobris. Agrs, kluss un miglains oktobra rīts Vācijas pilsētā Vitenberga. Pēkšņi neierasti šo klusumu pārtrauca skaļi āmura sitieni, kas atbalsojās pilsētas tukšajās ielās. Vēlāk līdzībā runāja, ka šie āmura klaudzieni izskanēja pa visu Vāciju. Jaunais, pārslogotais universitātes profesors vārdā Mārtiņš Luters pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm pienagloja 95 tēzes. Ar tām viņš gribēja pievērst garīgās vadības uzmanību uz pastāvošām nekārtībām baznīcā un aicināja to sarunām. Kopš 16. gs. šī ir liela svētku diena mums – visai Evaņģēliskajai Baznīcai pasaulē. Pelnīti tā tiek saukta arī par Ticības atjaunošanas svētkiem, par Luteriskās baznīcas dzimšanas dienu, par Reformācijas dienu. Lai saprastu, kas nozīmīgs notika šajā dienā, pietiek, kad ieklausāmies šajā vienā vārdā – Reformācija. Baznīcā notika Reformācija! Šim vārdam pretējais v. ir deformācija. Laika gaitā kopš Kristus, Baznīcā bija ieviesušās un nostiprinājušās maldīgas mācības par galvenajiem ticības jautājumiem. Tāpēc bija nepieciešama atgriešanās – bija nepieciešama Reformācija no deformācijas. Un lai gan, Reformācijas tēvam Mārtiņam Luteram, tolaik nemaz nebija doma šķelt tā laika Romas Katoļu baznīcu, tad šī baznīca to izdarīja pati. Tā izslēdza Luteru un viņa piekritējus no baznīcas, bet pati turpināja un joprojām turpina iet šo jau sen iesākto un iemīto deformācijas ceļu. Tāpēc varam pievienoties mūsu arhibīskapa vārdiem, kurus viņš teica kādā intervijā, – Luteriskā baznīca pateicoties šai Reformācijai ir atgriezusies uz tā paša ceļa, pa kuru ir gājusi jau senbaznīca. Tādēļ pelnīti varam saukties par senāko no baznīcām.
Kādas tad bija šīs Reformācijas sekas? Džeims Kitelsons, šīs M. Lutera biogrāfijas autors, pamatoti tās nosauc par vētru, ko izraisīja Luters. Īsumā var teikt, ka Reformācijas būtiskais uzsvars tika likts uz Dieva vārdu. Tieši Dieva Vārdu Luters nolika cilvēka dzīves centrā kā izšķirošo un svarīgāko. Bet malā, jeb perifērija tika nolikti visi cilvēka darbi un pūliņi, ar kuriem tas centās kļūt Dievam pieņemams. Kāpēc tā? par to tad arī turpmāk.

Šodienas Sv. Rakstu lasījumā mēs dzirdējām kā Kristus jūrā apklusināja vētru. Tas ir neparasts notikums, kas ļauj mums mēģināt aptvert Kristus spēka varenību un neierobežotību. Bet ne to vien šis īsais notikums mums atklāj. Otrs, ko tas skaidri parāda ir cilvēka (un konkrēti šajā gadījumā mācekļu) vājumu un nespēku.
Mācekļi vētras laikā modina gulošo Jēzu nevis ar pazemīgu lūgumu, bet ar neslēptu pārmetumu: “Skolotāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Tad Jēzus mostas un apsauc vētru, bet mācekļi, redzēdami notiekošo, izbīstas. Jautājums! Vai mācekļi modina Jēzu ar domu, ka Viņš celsies un apklusinās vētru? Nebūt ne! Viņu pārmetums ir banāls un prasība praktiska: “Kamēr mēs ar pēdējiem spēkiem airējam, lai noturētu laivu pret vēju, Tu guli! – Ņem rokā airus un nāc talkā!” Kristus atbilde uz mācekļu pārmetumu ir šausminoša spēka un dievišķas pilnvaras atklāšana apklusinot jūru: “Rimsties! Esi klusa!”, un arī pārmetums mācekļiem: “Kāpēc esat tik bailīgi? Vai jums ticības vairs nav nemaz?”
Vētras apklusināšana. Kas ir vētra un kāds ir tās spēks mums nevajag tālu jautā? Nesen pat šī gada pavasarī vētra vairākas reizes plosījās arī Latvijā, atņemdama pat vairāku cilvēku dzīvības. Vēl pagājušajā mēnesī Vācijā un Anglijā vētras nodarītie postījumi ir skaitāmi daudzos miljonos dolāru, bet cilvēku dzīvības vairākos desmitos. Kad vētra plosījās mūsu zemē, cilvēki tika brīdināti neatrasties uz ielas bez īpašas vajadzības. Liepājā un citās piejūras pilsētās bērni no bērnudārziem un skolām tika aizvesti mājās ar ugunsdzēsēju, pašvaldības vai valsts policijas transportu. Vētras plosīšanās laikā valsts glābšanas dienesta palīdzība cilvēkiem tika lūgta rekordlielā daudzumā. Tik grandioza bija vētras ietekme Latvijā, ka uz laiku tā spēja izmainīt un pat daļēji paralizēt pāris miljonu cilvēku dzīves. Lūk kāds milzīgs spēks ir šai dabas, pašai par sevi neredzamajai parādībai, – vējam. Bet tagad mēģiniet stādieties priekšā šo notikumu šodien. Pats Kristus jums redzot, kaut kur Latvijā, nu pieņemsim uz Vanšu tilta, negaisa laikā nostājas un pasaka tikai divus vārdus: “Klusu, mierā!” Un stiprais vējš nostājas, un Rīgā (Baldonē) iestājas pilnīgs klusums.

Kā Viņš to varēja, jautā mācekļi? Jā, kā gan Viņš to spēj?, šo pašu jautājumu uzdeva arī ļaudis, kuri redzēja Jēzu norājam un izdzenam ļauno garu no kāda vīra. Abos šajos gadījumos vara apturēt vēju un izdzīt ļaunos garus pieder Kristus vārdam. Viņš to spēja izdarīt sava vārda spēkā. Un šeit nav nekādas burvestības, jo Dievs ar šo pašu vārdu jau ir darījis un joprojām turpina darīt pasaulē vislielākās lietas.

Šis spēcīgais, apbrīnojamais Dieva vārds darbojas līdzīgi kā vējš. Nu iedomājaties, mēs pašu vēju neredzam, bet tā darbus cik vien uziet. Tam nav atsevišķa krāsa vai garša – tas ir neredzams, bet, kā iepriekš dzirdējām, tas spēj darīt milzīgas lietas. Tāpat arī Dieva vārds: to mēs neredzam, bet lietas, kas caur to tiek paveiktas mēs saucam par vislielākajām, par visnozīmīgākajām un sev visdārgākajām. Atcerieties kaut vai no Bībeles pirmajām lapaspusēm, ar kuriem instrumentiem Dievs radīja pasauli – tak ne jau ar cirvi, zāģi vai burvju nūjiņu. Nē! Viņš gaismu, ūdeni, zemi, augus, dzīvniekus, sauli, mēnesi un visbeidzot arī pirmo cilvēku radīja ar Savu vārdu: “Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma, un gaisma tapa. Lai top izplatījums ūdens vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem. Un tā notika.” Dievs saka vārdu un visa radība Viņam paklausa. Vai tas nav brīnums, ka visur, kur šis Vārds pieskaras top kas jauns – vēl nebijis. Piemēram, tikko vēl pirms brīža mēs redzējām Kristību. Itkā vienkāršs rituāls, bet jau tā svinīgums vien norāda, ka te šim cilvēkam tiek dots kaut kas ļoti dārgs, viņam nozīmīgs. Caur Dieva vārdu mēs Kristībā topam padarīti par Dieva mīļajiem bērniem. Grēksūdzē, kad jūs nācāt pie altāra, ar Dieva Vārdu tika atņemti visi jūsu grēki. Tāpat caur šo pašu Vārdu Altāra Sakramentā vienkārša maize un vīns kļūs par Kristus miesu un asinīm. Redziet cik varenas lietas spēj darīt šis Dieva vārds? Visu deformēto radību un mūs pašus tas reformē. Mēs tiekam reformēti no nepilnīgajiem par pilnīgajiem, no grēciniekiem par svētajiem, no atkritušās radības par Dieva bērniem. Apsaucot vēju un viļņus, Kristus ar Savu Vārdu pārvērta nemieru mierā, bet apsaucot velnu un grēku, caur šo pašu Vārdu Viņš no haosa rada mūsu dzīvi par paradīzi.

Tāpēc ir jāuzmanās, ka Dieva vārdu nenovērtējam pa zemu. Jo šis Dieva vārds ir dzīvs vārds – un tā ir labā vēsts mums. Vai tad ne to joprojām Reformācija atgādināja arī šodien? Nu Bībele, kas ir Dieva vārds, vairs nav kaut kāds grūti saprotamu reliģisku likumu krājums, bet tas ir dzīvs Dieva Vārds, kas spēj mūs uzturēt dzīvus. Tāpēc Luters aicina ar Dieva Vārdu jokus nedzīt, ja kāds to nesaprot, tad lai noņem savu cepuri tā priekšā. Bet tas, kurš Dieva vārdam tic, noteikti tiks izglābts, jo šis Vārds ir vienīgais mūsu sargs. Bet, kur Dieva Vārds nav gaisma mūsu ceļos, tur nekas cits arī nevar būt kā vienīgi tumsa un maldīšanās. Tāpēc tam cilvēkam, kas dzīvo bez Dieva vārda ir nemitīgi jāklūp, jāmaldās, jākrīt – tas nevar iegūt sev labu un mierīgu sirdsapziņu. Jo viņš pats nesaprot, ko dara un kāda ir viņa attieksme pret Dievu. Un Dievs arī viņu nepieņem tādēļ, ka šis cilvēks Dieva vārdu neievēro un nedod tam godu. Tāpēc ziniet to droši, ka mūsu dvēsele var iztikt bez visa cita, izņemot Dieva vārda, un ka bez tā viņai ne ar ko citu nevar palīdzēt. Bet savukārt ja dvēselei ir Dieva vārds, tad neko citu tai arī vairāk nevajag. Dieva vārdā dvēselei ir diezgan barības, arī prieka, miera, gaismas, patiesības, gudrības un visa cita kā papilnam. Tāpēc, lai gadījumā nenotiktu tā, ka mēs aizmirstam lasīt un mācīties Dieva vārdu, Dievs mūs no tā sargā 2. un 3. baušļos. 2. ..., 3 ... .

Tātad, lūk, kāpēc Reformācija cilvēka dzīves centrā kā izšķirošo un svarīgāko nolika Dieva Vārdu un nevis cilvēka pūles. Jo nekas un neviens cits mūs pašus, mūsu ģimenes un mūsu bērnus nespēj darīt Dieva acīs patīkamus un svētus, kā vienīgi šis dzīvais Dieva vārds, kas tiek mums sludināts no kanceles, ir likts uz mums kristībā, grēku piedošanā un saņemts Sv. Vakarēdienā. Ne velti Luters teica: “Paņemiet projām Dieva vārdu, un pasaule kļūs par elli.” Neatņemsim to no savas ikdienas. Uz to lai mums palīdzi un svētī Dievs Tēvs un Dēls un Sv. Gars! Vienīgi viņam lai ir gods.
Āmen.
 Iesūtīts: 2007.08.22 03:08
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »