ENGLISH
 Jaunumi_
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
04.02.2001., 5. sv. Atspīdēšanas laikā.

KRISTĪGA LAULĪBA

Ebr. 13: 1–8 (1. Moz. 1: 27–31)

Pirms dažām dienām mūsu baznīcā bija mācītāju konforence. Otreiz par laulības jautājumiem. Tas ir ļoti svarīgs jautājums visai mūsdienu sabiedrībai. Vai tā laulība, kuru apraksta Bībele vēl pastāv? Vai nevajag to mainīt kā vecmodīgu? Interesanti, ka, lai arī cilvēce vēstures gaitā ir ļoti mainijusies, mīlestība vīrieša un sievietes starpā ir palikusi nemainīga. Cauri gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Diemžēl, nemainīga ir ne tikai laulība, bet arī tās pārkāpumi. Šodien mūsu garīgajās pārdomas vadīs Lutera sprediķis “Par laulības dzīvi.” Esmu gan to saīsinājis no 25!! lapām uz piecām.

I daļa. Vispirms palūkosimies, kādas personas var stāties laulībā!
1. Labam ievadam ņemsim šo izteikumu: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1. Moz. 1: 27). No šī izteikuma mums ir skaidrs, ka Dievs ir sadalījis cilvēkus divās daļās, vīriešos un sievietēs jeb viņos un viņās. Un tas Dievam ir tā paticis, ka Viņš pats viņus dēvē par labām radībām. Kādus Viņš mūs ir radījis, tādi mēs esam: es esmu vīrietis, tu esi sieviete. Un Viņš grib, lai šādu labu Viņa iestādījumu nenicinātu, bet gan godātu kā dievišķu darbu, lai vīrietis nenicinātu vai neapsmietu sievieti, viņas miesu un locekļus un, savukārt, sieviete- vīrieti, ikviens lai godātu otra izskatu un miesu kā dievišķu, labu darbu, kas tīkams pašam Dievam.
2. Otrkārt, kad vīrietis un sieviete tika radīti, Viņš svētīja tos un teica viņiem: “Augļojieties un vairojieties!” (1. Moz. 1: 28) No šiem vārdiem mums ir skaidrs, ka vīrietim un sievietei vajag būt un ir jābūt kopā, lai viņi vairotos.
3. Jo šie Dieva vārdi: “Augļojieties un vairojieties!”, nav pavēle, bet gan kas vairāk nekā pavēle, proti, dievišķs darbs, kuru nav mūsu spēkos kavēt vai pamest novārtā, tas ir tikpat svarīgi kā tas, ka es esmu radīts par vīrieti un daudz svarīgāk nekā ēšana un dzeršana, [mājas] kopšana un tīrīšana, gulēšana un nomods. Vairošanās - tā ir iedzimta cilvēka īpašība, tāpat kā ķermeņa locekļi, kas tam nepieciešami. Tāpat kā Dievs nevienam nepavēl, lai viņš būtu vīrietis vai sieviete, bet gan viņus tādus rada - tā arī Viņš nepavēl tiem vairoties, bet gan rada viņus tādus, lai tie vairotos. Un, kaut arī kāds tam pretotos, tas tomēr ir nenovēršami un atrod savu ceļu netiklībā, laulības pārkāpšanā un slepenos grēkos - jo tā ir cilvēka daba, nevis brīva patvaļa.
4. Treškārt, no šīm radībām Dievs pats ir izdalījis triju veidu cilvēkus: “Jo ir bezdzimuma cilvēki, kas tādi no mātes miesām. Un ir bezdzimuma cilvēki, ko citi padarījuši par tādiem. Un ir bezdzimuma cilvēki, kas paši sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ.” (Mt. 19:12). Bez šiem trim neviens cilvēks lai neiedrošinās dzīvot bez laulības. Un tas, kas nav šo triju minēto skaitā, lai domā tikai par laulības dzīvi, jo nekas cits tur nesanāks, citādi tu nepaliksi dievbijīgs, tas nav iespējams. Dieva vārds, kas ir tevi radījis un teicis: “Augļojies un vairojies!”- tas paliek un valda tevī, un tu nespēj no tā izvairīties, jebšu arī tev bez mitas nāksies šausmīgi grēkot.
7. Bet pirmie no trim minētajiem, ko Kristus sauc par “bezdzimuma cilvēkiem, kas tādi no mātes miesām,” ir tie, kurus dēvē par nespējīgiem. Viņi no dabas nav spējīgi augļoties un vairoties, viņi ir vēsi un vārgulīgi pēc dabas vai arī viņiem ir kāds cits miesīgs trūkums, līdz ar to viņi nav radīti laulības dzīvei- tādi atrodami gan vīriešu, gan sieviešu vidū.
11. Otrie, kurus Kristus dēvē par bezdzimuma cilvēkiem, proti, tie, kuriem citi cilvēki ir atņēmuši dzimumu, kastrāti,- ir nelaimīgi ļaudis. Jo, kaut arī viņi ir nederīgi laulībai, viņi nav brīvi no ļaunajām iekārēm un kļūst vēl kārāki uz sievietēm nekā iepriekš. Tagad arī tos liksim mierā, jo viņi, lai gan ar varmācību, tomēr ir atstādināti no dabiskās kārtības: augļoties un vairoties.
12. Trešie ir augstie, bagātie gari, kurus ieskauj Dieva žēlastība, viņi no dabas un miesas spējām ir derīgi laulībai un tomēr labprātīgi dzīvo bez laulības. Viņi saka: es labi varētu stāties laulībā, bet es pēc tā nealkstu. Es labāk gribu darboties pie debesu valstības, tas ir, Evaņģēlija lietās, un vairot garīgos bērnus. Tādi ir retums, un starp tūkstošiem tāds ir varbūt tikai viens. Jo tie ir Dieva īpašie brīnumdarbi, pēc kuriem nevienam pašam nav jātīko, ja vien Dievs īpaši viņus neaicina, kā, piemēram, Jeremiju, vai arī viņos ir tik varena Dieva žēlastība, ka šiem Dieva vārdiem, “augļojieties un vairojieties,” nav pār viņiem varas.

II. Daļa. Kādas laulības var šķirt.
36. Es zinu trīs iemeslus, kuru dēļ var izšķirt vīru un sievu. Pirmais ir minēts jau iepriekš: ja vīrs vai sieva nav spējīgi laulībai savas miesas vai savas dabas dēļ.
37. Otrs iemesls ir laulības pārkāpšana. Mums ir jāpaklausa Kristus: “Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību” (Mt. 19: 4) Šeit tu redzi, ka Kristus laulības pārkāpšanas dēļ šķir vīru un sievu, lai tas, kas ir nevainīgs, varētu mainīt dzīves biedru.
44. Trešais laulības šķiršanas iemesls ir tāds, ka viens laulātais pats nepilda savu laulību pienākumu un negrib būt kopā ar otru. Tā reizēm sastopama kāda ietiepīga sieva, kas staigā paceltu galvu un, kaut arī vīrs desmitreiz kristu nešķīstībā, viņa par to neliekas ne zinis. Te vīram būtu laiks sacīt: ja tu negribi, tad lai to dara kāda cita! Tā lai vīrs divas - trīs reizes viņu brīdina, ja tas nelīdz, tas jāsaka ļaudīm, lai atklāti būtu zināma viņas ietiepība un sieva tiktu nosodīta visas draudzes priekšā. Ja viņa arī tad nepakļaujas, tad atlaid viņu. Ņem par sievu Esteri un pamet Vašti, kā to darīja ķēniņš Ahasvers (Est. 2: 17).
46. Bez šiem trim iemesliem ir vēl viens, kas ļauj šķirt vīru un sievu, bet ar nosacījumu, lai turpmāk viņi abi dzīvotu bez laulības vai arī atkal samierinātos. Iemesls ir šāds: ja vīrs un sieva nesader kopā nevis laulības pienākuma, bet kādu citu lietu dēļ. Par to runā Sv. Pāvils (1. Kor. 7: 10,11): “Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra, un ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai, vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu.” Tāpat ir sastopami arī palaidušies, mežonīgi, nepanesami vīri.
47. Ja otrs laulātais šeit ņemtu talkā kristīgo krietnumu un censtos pievārēt laulātā drauga ļaunumu, tas katrā ziņā būtu jauks, svētīgs krusts un pareizais ceļš uz debesīm. Jo šāds ļauns laulātais draugs taču pilda velna amatu un šķīstī otru cilvēku, ja vien otrais to spēj atzīt un panest. Bet, ja viņš to nespēj, tad, pirms nav izdarīts kas ļaunāks, lai labāk šķiras un dzīvo bez laulības visu mūžu. Bet, ja viņš gribētu aizbildināties, ka tā ir nevis viņa, bet gan otra laulātā vaina, un gribētu precēties ar kādu citu,- tas nav pieņemami. Jo viņam ir jāpacieš ļaunums un viņa krustu viņam var noņemt vienīgi Dievs, jo laulību pienākums nevar tikt atcelts. Te vietā ir sakāmvārds: kam patīk uguns, tam jāpacieš arī dūmi.

III Daļa. Kā kristīgi un dievišķi dzīvot laulībā.
49. Treškārt, lai mēs par laulības dzīvi pateiktu arī kaut ko noderīgu dvēseļu svētlaimībai, tagad aplūkosim, kā kristīgi un dievišķi dzīvot laulībā. Daudzi grib noklusēt un atstāt novārtā laulības pienākumu skaidrošanu.
52. Lai nu mēs neizturētos tik akli, bet gan rīkotos kristīgi, tad vispirms ir stingri jāturas pie tā, ka vīrietis un sieviete ir Dieva darbs. Tev ir jāsavalda sava sirds un mute, nav jānozākā Viņa darbs un jādēvē par ļaunu tas, ko Dievs pats ir nodēvējis par labu. Viņš zina labāk par tevi pašu, kas ir labs un tev noderīgs, kā Viņš saka (1. Moz. 2: 18): “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es darīšu tam palīgu, kas atbilstu viņam.” Te tu redzi, ka Dievs sievieti dēvē par palīgu. Bet, ja tu tur saskati ko citu, tad tā noteikti ir tava vaina, ka tu nesaproti Dieva vārdu un darbu, nedz arī tici tiem. Raugi, ar šo teicienu Dievs apklusina visus, kas sūdzas un zākā laulību.
54. Par laulību pasaule saka: īslaicīgs prieks un ilga nepatika. Bet lai tik pasaule runā kā grib - tas, ko rada un grib Dievs, pasaules acīs allaž būs izsmiekls. Tās ir pilnīgi dažādas lietas - dzīvot laulībā un atzīt laulību dzīvi. Kas ir laulājies un neatzīst laulību, tas nekad nedzīvos laulībā bez nepatikas, pūlēm un posta, viņam nāksies sūdzēties un zaimot, kā to dara pagāni un nesaprātīgi, akli cilvēki. Bet kas laulību atzīst, tam ir līksme, mīlestība un nemitīgs prieks, kā saka Salamans: “Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu” utt. Bet tie ir ļaudis, kas to atzīst, kas stingri tic, ka Dievs pats ir iestādījis laulību un nolicis vīrietim un sievietei būt kopā, lai radītu bērnus un rūpētos par tiem. Jo viņiem ir Dieva vārds, par kuru viņi ir droši, ka tas nemelo (1. Moz. 1: 31). Tāpēc arī viņi ir droši, ka Dievam šī kārta ir tīkama pati par sevi ar visām tās lietām, darbiem, ciešanām un visu, kas tajā ir. Saki nu man, kur cilvēka sirds var iemantot vēl lielāku labumu, prieku un līksmi nekā Dievā, ja ir droši zināms, ka šāda kārta, dzīve un darbi ir Dievam tīkami?
55. Redzi, tas nozīmē - atrast sievu. Daudziem ir sievas, bet maz ir tādu, kas atrod sievu. Kāpēc? Viņi ir akli un nespēj ielāgot, ka tas ir Dieva darbs un Dievam tīk, lai viņš dzīvotu un darbotos kopā ar sievu. Ja viņi to apjēgtu, tad neviena sieva viņiem nekļūtu tik nīstama, ļauna, neprasmīga, nožēlojama un slima, lai viņi laulībā neatrastu savu sirdsprieku, tāpēc ka viņi allaž varētu cildināt Dievu, Viņa darbu, radību un gribu.
56. Redzi nu, kad dabīgais prāts, gudrā padauza, kuram tieksmē būt gudrākiem par citiem, uzlūko laulību dzīvi, tad tas sarauc degunu un saka: ak, man nāksies midzināt bērnu, mazgāt autiņus, klāt gultiņu, ostīt nelāgas smakas, naktī būt nomodā, gaidīt viņa brēkšanu, ārstēt viņa tulznas un kreveles, turklāt rūpēties par sievu, viņu apgādāt un strādāt - te rūpes, tur rūpes, te darbs, tur darbs, un kas tad rada vēl vairāk nepatikas un pūļu kā laulību kārta – vai tad man ir jādodas tādā gūstā? O, tu, nožēlojamais, nabaga cilvēks, tu esi apņēmis sievu laimei? Nē! postam un nepatikai!
57. Bet ko šeit piebilst kristīgā ticība? Tā atdara savas acis un uz visiem šiem parastajiem, it kā nepatīkamajiem, nicināmajiem darbiem lūkojas garā, pamana, ka tie visi ir rotāti ar Dieva labpatiku kā ar dārgu zeltu un dārgakmeņiem, un saka: Dievs, tā kā es esmu drošs, ka tu mani esi radījis kā vīrieti un no manas miesas esi radījis bērnu, tad es arī esmu drošs, ka tev tas visādā ziņā patīk un es Tev atzīstu, ka es neesmu tā cienīgs, lai šūpotu šo bērniņu, mazgātu viņa autiņus, nedz arī rūpētos par viņu vai viņa māti. Kā es esmu ieguvis šādu godību bez kāda nopelna, kā es spēju kalpot Tavai radībai un Tavai mīļajai gribai? Ak, cik labprāt es gribu to darīt, kaut arī tie būtu vēl nožēlojamāki un nicināmāki darbi.
73. Jā, saka oponenti, būtu jau labi precēties, bet kā tad es sevi uzturēšu? Šādiem ļaudīm trūkst ticības un paļāvības uz Dievu- viņi vispirms grib būt pārliecināti par laicīgo pārticību, kur viņi ņems ēdienu, dzērienu un apģērbu. Jā, viņi grib izvairīties no šī ierobežojuma: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.” (1. Moz. 3: 19). Viņi grib būt slinki, rijīgi blēži, kam nevajag strādāt. Tāpēc viņi gribētu precēties, ja varētu dabūt bagātas, daiļas, dievbijīgas, laipnas sievas. Jā, gaidi vien, mēs tev viņu uzzīmēsim!
75. Un, patiesi, Dievs ir pietiekami izrādījis savas rūpes par mums (1. Moz. 1:1), debesīs un zemes virsū radot un sagatavojot mums visu nepieciešamo, dzīvniekus un augus, iekāms Viņš radīja cilvēku. Ar to Viņš parāda, ka ir sagādājis mums iztiku un apģērbu un pārpārēm visādus krājumus, pirms mēs Viņam to lūdzām. Tik vien ir vajadzīgs, lai mēs strādātu un nestaigātu dīkā - pabaroti un apģērbti mēs esam noteikti. Bet nolādētā cilvēka neticība to nepieļauj, lai gan viņš taču aptver un jūt: kaut viņš pūlētos līdz nāvei, viņš paša spēkiem nespēj ne izaudzēt, ne paglabāt kaut graudiņu uz lauka. Turklāt, kaut arī visas viņa klētis būtu piekrautas pilnas ar mantu, viņš no tās nedabūtu ne kumosiņu, pat ne diega galu, ja vien Dievs nedotu viņam veselību un dzīvību, un nepasargātu viņa mantu. Taču to neviens neapjēdz.

Kristietim, lai nezaudētu savu dvēseli, jābalsta sava ticība tikai uz Dieva vārdu, kas nekad nemelo.

Mārtiņš Luters

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:06
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »