ENGLISH
 Jaunumi_
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
03.06.2001., Vasarsvētkos.

Darbu 2: 1–18 (Eceh. 36: 23–27 & Jāņa 14: 23–31a)

Vasarsvētkos

Šodien ir pēdējie no trim lielajiem baznīcas svētkiem. Ir nosvinēti Kristus dzimšanas svētki, Augšāmcelšanās un šodien svinam Svētā Gara svētkus. Katriem svētkiem ir savs novēlējums, sveiciens. Tādi kā: Daudz laimes; apsveicu; priecīgus svētkus. Interesanti, vai mēs varētu izdomāt svētku sveicienu Vasarsvētkos? Tie nesaistās ar kādu laimi vai prieku, drīzāk jau pārsteigumu. Jā, tiešām, mēs varētu novēlēt viens otram pārsteigumu. Kādu? Nu, to oriģinālo, to pašu kāds bija pirmajos Vasarsvētkos, kad cilvēki pārsteigti vaicāja: “Kā tad mēs ikviens dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam?” Tāpat novēlu katram no jums šajos Vasarsvētkos: kaut arī tu sadzirdētu!
Pirms gadiem 10 es biju dzīves nogurdināts jauns cilvēks. Kaut kas nedeva man mieru. Lai kur es ietu, lai ko es darītu, nekas nedeva apmierinājumu. Nedz austrumu reliģijas, nedz apreibināšanās, nedz darbs. Tukšuma sajūta atgriezās atkal un atkal. Līdz beidzot es izmisuma brīdī iegāju baznīcā. Lieki runāt par apmulsumu, kad celties, kad sēsties, kad mesties ceļos. Bet bez tā man bija liela vēlēšanās atklāt, kas ir tas būtiskais baznīcā, kas ļāvis tai stāvēt un pārdzīvot visus laikmetus. Es patiešām gribēju to saprast. Te nu man jāatzīstas, ka mācītājs ar visu svinību runāja un darbojās vairāk nekā stundu, bet es nekā nesapratu. Viņš tikpat labi varēja runā ķīniešu valodā. Pēc nedēļas gāju atkal. Un atkal nekā. Sapratu tikai to, ka jānāk atkal, jo neko neesmu atklājis.

Vai jūs ir pazīstama šī sajūta? Varbūt kāds no jums tā jūtās tieši šajā brīdī? Varbūt arī tev šķiet, ka it kā runā latviski un katrs vārds ir saprotams, bet kopā tie jēgu neveido? Tad arī tev patiesie Vasarsvētki vēl priekšā. Tikai nesteidzies projām, tikai neapcietini savu sirdi pirms Dieva Gars ar tevi ir runājis. Vai pamanīji kas bija Vasarsvētku pārsteigums? It kā skaidrs– visi bija pārsteigti par to, ka katrs dzird savu valodu. Bet tas nebija tikai tā, ka tie dzirdētu savas valodas vārdus. TIE SADZIRDĒJA PATIESĪBU! Lūk par ko bija pārsteigums! Ne tikai par valodu, bet par saturu: “Kā tad mēs ikviens dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam?”
Toreiz pirms 10 gadiem, kad nācu uz baznīcu meklēt mieru, es sadzirdēju vienu teikumu. Lai arī viss pārējais palika diezgan miglains, vienu es sadzirdēju. To, ka Kristus ir labs zināju jau kopš bērnības. Arī to, ka man vajadzētu būt labam. Bet, lai kā centos, nekas nesanāca. Tad es sadzirdēju šo vienu teikumu. Teikumu, kas ļāva atgriezties vēlreiz. Teikumu, kas varbūt ļāva neatmest visam ar roku, kā to daudzi mūsu tautieši ir izdarījuši kļūdami dzērāji, krāpnieki, pavedēji. Teikums, kas mani noturēja baznīcā ir teikums, kuru jūs dzirdat ik svētdienu pirms Vakarēdiena. Tas ir teikums par Jēzu: “kura dēļ tu mūsu grēkus mums piedodi.”
Var sacīt, ka šis viens teikums bija mani Vasarsvētki. Jo es SADZIRDĒJU! Savā valodā sadzirdēju “Dieva lielos darbus paužam.” Sadzirdēju, ka Dieva attieksme pret cilvēku nav atkarīga no tā kāds ir cilvēks, bet no Kristus. Dzirdēju vienreiz un gāju atkal, un atkal, un atkal. Varbūt tieši tādēļ, lai to dzirdētu ar mācītāja muti altāra priekšā izsacītu. Un tieši tāpat kā Vasarsvētkos notika arī ar mani. Toreiz tie “kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja” un tie pievienojās draudzei (2:41). Draudzē iestājos arī es.
Jūs visi, kas šodien šurp esat nākuši, esat cienīgi sastapt Kristu. Ja tu dzirdētu Viņa patiesību, tu neko citu vairs negribētu dzirdēt. Bet Viņa paša šeit vairs nav. Un Viņš pats teicis, ka tas ir mūsu dēļ, lai mēs varētu iepazīt Dieva Garu. Mūsu laikmetam ir dots Svētais Gars. Dievs no mūžības ienāk šodienā ne vairs miesīgi, kā caur Jēzu, bet ir klāt kā Gars. Nevis lai pārsteigtu vai aizkustinātu vien. Ir klāt, lai tev, man, ikvienam būtu iespēja dzirdēt saprotami, savā valodā Kristus patiesību.
Tā es toreiz dzirdēju šo vienu teikumu, un kā redzat joprojām neesmu apklusis. Tā ir tāda interesanta lieta, ka Svētais Gars nenāk tikai pie viena cilvēka. Ja tu patiesi to saņem, tu vairs nevari klusu dzīvot pa vecam. Tu saproti, ka tava dzīve var būt apliecinājums Dieva mīlestībai; tu saproti, ka tavs ziedojums draudzei ir nevis pienākums, bet iespēja piedalīties Gara darbā; tu vienkārši nevari klusēt. Tā arī es joprojām, nevaru klusēt. Kā Dievs mani nepelnīti pārsteidz un deva sadzirdēt, tā kopš tā brīža visa mana dzīve ir pakārtota šim vienam mērķim. Ļaut jums sadzirdēt. Sadzirdēt saprotami, sadzirdēt par to kādus varenus darbus Viņš ir darījis mūsu labā pie krusta. Vai šie mani desmit mācību gadi ir ko devuši to rādīsiet jūs. To rādīs tas vai jūs kādam tālāk pasacīsiet saprotami un sadzirdami. To rādīs tas, vai arī jūs nevarēsiet klusēt un dzīvot pa vecam.

Šajos Vasarsvētkos man ir tikai viena lūgšana: kaut arī tu sadzirdētu! AMEN

 Iesūtīts: 2007.08.22 22:07
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »