ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
TICĪBA UZVAR

MAT. 9: 27–31 (1. JĀŅA 5: 4–5) 

(2.no 2 sprediķiem)

Ja jūs atceraties, tad pagājušo svētdien, Pļaujas svētkos, mēs dzirdējām iepriecinošos Kristus vārdus: “Celies ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk.17). Tas tika teikts cilvēkam, kas vienīgais no desmit, neaizmirsa pateikties. Bet palika neatbildēts viens jautājums. Kāda tad ir tā ticība, kura spēj glābt? Par to šodien.

Pastāstīšu jums kādu atgadījumu, ar kuru es joprojām nevaru īpaši lepoties, drīzāk otrādi. Tas notika pirms kādiem 6 gadiem. Kad es, būdams teoloģijas students, kalpoju kā evaņģēlists Baldones draudzē. Toreiz es, kā ik svētdienu, kopā ar ērģelnieci braucu uz Baldoni. Rīta dievkalpojums Ķekavā bija beidzies un mēs devāmies uz nākošo. Bija auksta, skaidra ziemas diena. Ceļš bija notīrīts, bet slidens. Bijām nobraukuši apmēram pusceļu. Ceļš bija pilnīgi taisns un tukšs. Braucu arī ne pārāk ātri. Bet pēkšņi pilnīgi bez iemesla mašīna sāka slīdēt. Vēlāk noskaidroju, ka tā ir diezgan parasta parādība, ja uz slidena un taisna ceļa mašīnai sasniedzot zināmu ātrumu, to sāk “nēsāt” uz sāniem. Un, galvenais, ka tur neko nevarot darīt. Tā nu mūs sāka “nēsāt.” Tā bija dīvaina sajūta. Pilnīgi bezpalīdzīgs tu sēdi pie stūres, bez jebkādas kontroles pār to, kas notiek. Mašīna sākumā aizslīd metru pa labi, tad metru pa kreisi, tad atkal pa labi, bet jau kādu pusotru metru. Un tā, līdzīgi slaloma slēpotājam tu slidinies mašīnā, tikai ar katru reizi arvien tuvāk ceļa malai un arvien dziļāk pretējā joslā. Jāpiemin, ka tas bija ceļa uzbērums, un abpus ceļam, kādus 2 metrus dziļš kritums un lejā koki. Stāvoklis tiešām bija neapskaužams. Atceros, ka ar lielu saspringumu skatījos, kaut tikai pretim nebrauktu kāda smagā mašīna. Un tanī brīdī, kas, ticiet man– šķita ļoti garš, es nepateicu neko citu, kā vien brīdināju ērģelnieci, lai viņa turas. Es toreiz nepasacīju nedz lūgšanu, nedz piesaucu Dieva palīdzību. Es biju pilnīgi bezpalīdzīgs un tāds arī jutos. Toreiz man nepazibēja visa dzīve acu priekšā, kā esmu lasījis. Ārpusē zibēja ceļš un koki,  un iekšēji... nebija nekas, tikai tukšums.

Un nereti, kad man ir jāatbild, kas tad ir ticība, es atceros to brīdi. Diemžēl, kā negatīvu piemēru. Kā piemēru tam, kas nav ticība. Kāpēc es toreiz neuzticēju mūsu dzīvības Dievam? Kāpēc es nemeklēju Viņa palīdzību, bet redzēdams, ka pats neko nevaru, vienkārši padevos? Nezinu. Bet zinu, ka ticība pirmkārt nozīmē piesaukt Dievu palīgā. Bet piesaukt nozīmē paļauties, ka Viņš grib palīdzēt. Un paļauties nozīmē ticēt, ka Viņš var. Un ticēt... nozīmē uzvarēt šo pasauli. Tāds ir ceļš ārā no krīzēm, no stresiem, no grūtībām šajā dzīvē.

Tātad pirmkārt, piesaukt. Un reizēm tas ir tieši tā, kā to darīja abi neredzīgie šodien dzirdētajā evaņģēlija notikumā. “divi aklie sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: Apžēlojies par mums, Dāvida dēls!” Vienreiz tās ir skaļas lūgšanas, kopā ar draudzi, citreiz klusībā pie sevis. Bet ticība vienmēr piesauc Dievu. Tā negaida kādu dramatisku dzīves lūzumu. Šiem neredzīgajiem nekas īpašs taču nav atgadījies. Tie nav pēkšņi kļuvuši neredzīgi, drīzāk tie tādi bija kopš dzimšanas. Viņi paļāvībā piesauc Kristu palīdzēt; izglābt tos no tumsas, kurā tie spiesti dzīvot katru savas dzīves mirkli; palīdzēt tiem situācijā, kad sapņos redz vairāk kā nomodā...

Bet piesaukt nozīmē paļauties. Paļauties, ka Dievs grib palīdzēt. Palīdzēt arī tev. Tieši tev. Tieši tavā jautājumā. Neredzīgie sveicināja Dāvida dēlu. Tie lietoja tradicionālo sveicienu valdniekam: “Apžēlojies par mums.” Tie nojauta, ka ir nācis Dieva sūtnis. Dieva apsolītais valdnieks un atbrīvotājs izredzētajai tautai. Jā, tautai... bet vai arī konkrēti šiem neredzīgajiem? Vai valdnieks, kas varenībā līdzīgs Dāvidam, gribēs tērēt laiku šiem diviem? Vai aizņemts ar rūpēm par tautu, Viņš gribēs palīdzēt arī viņiem? Un tomēr, neredzīgie neatkāpjas, bet seko Viņam pat līdzi namā. Tie neatkāpjas, bet iet tik iekšā pa ārdurvīm, un iet viņam klāt. Tie paļaujas, ka tā vai citādi, bet tie netiks atraidīti. Un šodien tās ir baznīcas durvis aiz kurām Viņš ir atrodams.

Bet paļauties nozīmē ticēt, ka Dievs spēj palīdzēt. Ka tas ir Viņa spēkos. Paļauties ne tikai, ka Viņš ir visuvarens, bet paļauties, ka Viņš var darīt tieši to, pēc kā tu ilgojies. “Jēzus tiem saka: Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?” Jēzus daudzreiz ir pierādījis, ka ticība nav nepieciešama, lai Viņš palīdzētu. Ir gadījumi, ka tieši palīdzot Viņš dāvā ticību. Bet šoreiz Viņš jautā neredzīgajiem, vai tie tic, ka Viņš spēj darīt tieši to. Abi lūdzēji jau ir apliecinājuši ticību, ka Viņš ir Dieva dots valdnieks, bet vai varenais valdnieks spēj uzveikt arī viņu kaiti?

Reiz dzejnieks un gleznotājs pētīja gleznu, kurā bija attēlota neredzīgā vīra izdziedināšana. Dzejniekam viss šķita ideāli. Kristus stāja, cilvēku seju izteiksmes, visa gleznas forma bija nevainojama. Gleznotājs redzēja ko citu. “Vai tu redzi to zemē nomesto spieķi? Kad neredzīgais dzirdēja par Kristu, viņš bija tik drošs par dziedināšanu, ka pameta savu spieķi, droši ticēdams, tas vairs nebūs vajadzīgs.”

Cik gan bieži cilvēki turas pie saviem spieķiem... Pat vēl tad, kad ir jau dziedināti... Cik bieži cilvēki atkal sāk atbalstu meklēt citu cilvēku uzslavās vai pašu spriedumos, alkoholā vai pārmērīgā darbā. Jo ikreiz, kad savas grūtības mēģinām pārvarēt ar saviem spēkiem un gudrību, mēs kļūstam līdzīgi neredzīgajam. Tādam, kas tapis redzīgs, bet tomēr stūrgalvīgi mēģina balstīties un iztaustīt ceļu ar spieķi. Bet ticēt Kristus spēkam nozīmē uzvarēt šo pasauli. Uzvarēt slimību un kārdinājumu nespēku, uzvarēt pašiem sevi. Jo stāv rakstīts: “viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli– mūsu ticība” (1.Jņ.5:4)

Un [neredzīgo] acis atvērās.” Un Jēzus piekodināja nevienam par to nestāstīt. Viņam nevajag dziednieka un brīnumdara slavu, kādu vēl šodien daži Jēzum piedēvē. Viņš ir visuvarens. Viņa spēks un vara nav ierobežota nedz telpā nedz laikā. Nav lietas, ko Viņš nevarētu dāvāt tiem, kas Viņu piesauc. Ikvienam, kas Viņu piesauc, jo paļaujas; paļaujas, jo tic, un tic, lai gūtu uzvaru.

Arī es nestāstīšu kā toreiz beidzās negadījums ceļā uz Baldoni, jo tas vien, ka es šeit jūsu priekšā stāvu dzīvs un vesels, ir visizteiksmīgākā atbilde. Teikšu tikai to, ka mums visiem, kas esam dzīvi, stāv priekšā vēl daudz uzvaras, un varbūt tikpat daudz zaudējumi. Bet nav jau svarīgi, kas uzvar pirmajā puslaikā, svarīgi, kas ir uzvarētājs cīņas beigās. “Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva dēls” (1.Jņ.5:5) AMEN
 

 Iesūtīts: 2007.09.18 21:21
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »