ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
CIEŠANAS– APVAINOJUMI

Lūkas 11:14–28 (Ps. 25:15–21)

Un mēs jau trešo svētdienu pieminam Kristus ciešanas. Ciešanas ko Viņš piedzīvoja, kad "mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad" piedzima šajā pasaulē. Mēs esam jau pieminējuši kārdināšanu, neticību un šodien– apvainojumus.

Pirms divām nedēļām mēs dzirdējām kā Jēzus noraidīja Sātanu kārdināšanā. Un šodien Viņam pārmet, ka Viņš ar to sadarbojas. Un to dara brīdī, kad Jēzus ir izglābis kādu cietēju, atbrīvodams to no apsēstības, un atdodams tam spēju runāt. Un apkārtējie to redzēdami... brīnījās, un vieni Viņu apvaino par velna sabiedroto, un otri sāk ar aizdomām Viņu pārbaudīt. Un nav neviena, kas pateiktu kaut vai "paldies;" neviena, kas apsveiktu izglābto, vai pavaicātu vai Jēzus nav noguris. Prieka un pateicības vietā– nopēlums un apmelojums. Šķiet, būtu labāk, ja tie apkārtējie arī būtu bijuši mēmi un nespētu izteikt savus apvainojumus.

Bet, kas pateikts– pateikts. Kristus norij arī šo apvainojumu. Apvainojumu ne tik daudz par to, ka Viņu nosauc saistībā ar Belcebulu, bet par to, ka Viņu neatzīst par Dieva Dēlu. Bet cilvēks, bez Svētā Gara to nemaz nespēj. To nespēja pūlis toreiz un nespēj arī šodien. Katram vajadzētu sevi pārbaudīt, vai viņš nav to pulkā, kas neuzticīgi prasa no Jēzus kādas debesu zīmes. Un jautājums šodien nav saistīts ar to, vai mēs nedomājam, ka Jēzus sadarbojas ar velnu. Šodien jautājums ir: vai tu esi ar Dieva Dēlu, vai pret Viņu? Ko tev nozīmē Dieva Dēla ciešanas? Tu esi paklausījis Viņa aicinājumam un esi šodien ienācis dievnamā. Vai tu gribi, lai Viņš turpina savu darbu, kad tu iziesi no šī nama? Lūk, jautājumi, kas izšķir, vai tu būtu šaubīgajā pūlī, vai tas izglābtais, kas atguva valodu.

Bet Jēzus... jau atkal sastapdams ļaužu nievāšanu, nenovēršas no tiem, bet sludina. Viņš parāda, cik bezjēdzīga ir cilvēku nostāja. Ja jau velns izdzen dēmonus, tad viņš ir nevarīgs un nespēj neko. Kā tad viņš nodara tik lielu postu kaut vai tam mēmajam cilvēkam, kas tikko tika glābts?

Reiz mēra piemeklētā Eiropas pilsētā ienācis ceļojošs mūks. Pilsētas iedzīvotāji, kas vēl bija izdzīvojuši epidēmijas pārņemtajā vietā, bija sapulcējušies kopā lielākajā celtnē– baznīcā. Bet nevis lūgt Dievu, bet izkliegt savu bezcerību. Kur bija Dievs, kad acu priekšā mocījās un mira bērni un mīļotie cilvēki? Cik karsti mēs Viņu lūdzām, bet vai Viņš mūs uzklausīja? Nē! Tad labāk rīkosim dzīres un nodosimies visiem miesas priekiem, tieši šeit– namā, kas nevienam nepieder– dievnamā. Un mežonīgas dzīres turpinājās dienu un nakti, jo neviens nezināja, varbūt jau rīt būšu miris arī es. Ceļotājs mūks tukšajā un nāves pārņemtajā pilsētā devās tieši uz baznīcu. Kolīdz viņš pavēra durvis zaimu un pārmetumu lavīna nolija pār viņu. Kur tad ir tas mīlestības Dievs? Kāpēc Viņš ļāva mocīties mūsu bērniem? Kur Viņš ir tagad, kad baznīcu esam pārvērtuši par zaņķi? Mūks lēnām, cauri dzīrotāju rindai, aizgāja līdz kancelei. Piegāja pie pults. Un mierīgi sāka runāt. "Jūs sakāt: Dieva nav, tad nav arī debesu, ko pēc miršanas varam iemantot. Jūsu bērnu nāve ir pilnīgi bezjēdzīga un viņu vairs nav. Bezjēdzīga bija arī jūsu piedzimšana, jo tik un tā arī jūs kādreiz nomirsiet. Bezjēdzīgas ir jūsu bēdas par mirušajiem, jo kāda tad vajadzība tiem bija dzīvot vēl ilgāk, ja galā tik un tā tukšums. Bezjēdzīga ir jūsu ēšana un dzeršana, jo tā jūs tikai gatavojat treknāku kumosu nāvei, kas gaida aiz stūra. Jūsu pasaulē, kurā nav Dieva, nav nekā skaista viss ir pazušanai nolemts. Tikai nelieši un zagļi ir prātīgi, jo tie iedzīvojas uz to rēķina, kuru dzīve tāpat beigsies. Un neviens nekad nesaņems pēc nopelniem. Tad nu dzīvojiet savu bezjēdzīgo dzīvi, kas velkas stundu pēc stundas uz savu galu. Es iešu uz citu vietu. Uz vietu, kur vēl ir Dievs." Un dzīrotāji cits pēc cita sāka saukt: Neej prom! Neatņem mums cerību! Atdod mums Dievu!

Kristus aicina savus klausītājus domāt. Pirmkārt saprast, ko paši teikuši, un otrkārt, saprast piedzīvoto. Ja tas ir neiespējami, ka velns izdzen velnu, tad tas ir Dieva spēkā darīts. Ja tas notiek Dieva spēkā, tad velns un grēks, lai cik stipri mūs tur, nav stiprāks par Dieva žēlastību. Ja Kristus uzveic velnu jau šodien, tad debesu valstība ir nevis kaut kur nezināmā nākotnē, bet "pie jums atnākusi." Jā, Jēzus saka tieši to: "ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi." Jums nav jāiet pie tās, nav jāiet Dievu meklēt, bet Viņš pats ir atnācis pie jums... Jā, taisnība būs tiem, kas pie sevis tikko nodomāja, ka tas jau ir dzirdēts un zināms. Tas ar jums ir noticis– kristībā. Katram tika izdzīts tas grēka saturs ar ko piedzimstam šajā miesā un vietā dots Svētais Gars. Gars, kas liek mums Kristu saukt par savu Kungu, un paļauties uz Viņa vārdu.

Un Kristus liek domāt ne tikai par notiekošo un iespaidiem, bet jo īpaši par vārdiem, ko Viņš saka. Līdzīgas pārdomas mums tiek dotas ik dievkalpojumu, vai ne? Varam pārdomāt, ko paši esam teikuši, kas piedzīvots un kādu Dieva vārdu esam dzirdējuši.

Jēzus saka, ka garīgi neviens nav neitrāls. Kur ļauns gars kristībā tiek izdzīts, tur nedrīkst palikt tukšums. Jo tad tas atgriežas. Pēc neilga laika jūs aiziesiet no baznīcas, un šī ēka paliks tukša. Jūs neaiziesiet tukši. Jūs paņemsit līdzi Dieva Garu ko šeit caur Kristus vārdiem esat saņēmuši. Nekļūstiet līdzīgi tukšai baznīcai! Cik daudz reižu gan nav nācies dzirdēt, un arī pašam izjust, ka zūd tā ticības dedzība un pārliecība, kāda bija, kad tikko kļuvu ticīgs. Kāpēc iestājas remdenums un pieradums? Kāpēc šķiet neveikli apliecināt ticību citiem vai uzsākt lūgšanu? Kāpēc zūd ticības prieks? Kurš no jums nevarētu pievienot arī savu jautājumu līdzīgu šiem?

Vai gribat dzirdēt atbildi? Paklausieties, ko saka Jēzus. "Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā." Interesanti, ka tas tiek teikts sievai, kura ir nevis remdena, bet tieši pretēji– jūsmas pilna. Un ir īpatna līdzība starp šo jūsmu un ticības remdenību. Kāda? Tās abas ir sajūtas! Kristus teiktais it kā norāda, ka uz emocijām vai to trūkumu nevar balstīt ticību. Ticības prieks nav sajūta, bet ir Dieva dāvana Viņa vārdā. Lūgšanas svētība nav atkarīga no tā kā jūtamies pirms to sākam. Mūsu liecība par Kristu nav atkarīga no tā vai gribam vai negribam to darīt. "Svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā." "Dzird." Tie taču esat jūs, kas šajā brīdī dzird Dieva vārdu. Tie svētīgie esat jūs! "Pasargā." Grieķiski  fula/ssw sargāt; turēt, klausīt, sekot; aizsargāt, aizstāvēt. Nekas nav teikts par to, ka svētība būtu saistīta ar sajūtām. Tā ir rodama vārdā. Kad mācītājs pie altāra jums saka "Ejiet ar mieru," tad tas ir miers, ko paņemat līdzi. Dieva miers, nevis šaubas! 

Noslēgumā, nedēļas ieteikums praktiskajam gavēnim. Vai esat atraduši un mēģinājuši mācīties no galvas Rakstu vietu kā ieteicu pagājušo nedēļu? Šajā nedēļā mēs varētu lūgšanā pārdomāt savu kristību. Kas mums notika; ko saņēmām un tamlīdzīgi. Kā ir teikts Lutera Lielajā Katehismā: "Kristība ir vēl daudz diženāka par citām lietām, kuras Dievs pavēlējis un iestādījis; tajā ir tik daudz žēlastības un iepriecinājuma, ka debess un zeme to nespēj aptvert. Bet vēl ir nepieciešams tam ticēt, jo paša Kristības dārguma mums nepietrūkst, taču pietrūkst spējas to satvert un paturēt. Tādēļ ikvienam kristietim visu mūžu Kristībā pietiek ko mācīties un vingrināties, jo viņam arvien ir stingri jātic tam ko Kristība apsola un sniedz: uzvaru pār grēku un nāvi, grēku piedošanu, Dieva žēlastību, Kristu un Svēto Garu līdz ar visām Viņa dāvanām.. Tā mums būs uzlūkot Kristību un lietot to kā mierinājumu un stiprinājumu, kad grēki vai sirdsapziņa mūs apgrūtina, lai sakām: "Es taču esmu kristīts; bet, ja esmu kristīts, tad man arī apsolīts, ka tapšu svēts un iemantošu mūžīgo dzīvību dvēselei un miesai." AMEN


 
 Iesūtīts: 2007.09.20 21:44
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »