ENGLISH
 Jaunumi
 Sadraudzības nams
 Sprediķi
Pārdomas ar Luterāņu stundu
Audio sprediķi
2016./2017. gads
Audio sprediķi
2015./2016. gads
Audio sprediķi
2014./15. gads
Audio sprediķi
2013./14. gads
Audio sprediķi
2012./13. gads
Audio sprediķi
2011./12. gads
Audio sprediķi
2010./11. gads
Audio sprediķi
2009./10. gads
Audio sprediķi
2008./09. gads
Audio sprediķi
2008. gads
Audio sprediķi
2007. gads
Rolands Eimanis
1998.-1999. gads
Rolands Eimanis
2000.-2001. gads
Rolands Eimanis
2002. gads
Ilmārs Rubenis
2001. - 2003. gads
Gavēnis
Katehisms
Laiks
'Deus semper major'
Dievs aicina
Kristus ciešanas
 Mazais katehisms
 Svētdienas skola
 Svētdarbības
 Grāmatu galds
 Bibliotēka
 Video galerija
 Vēstures arhīvs
 Aizlūgumi
 Diakonija
 Atsauksmes
 Ziedojumi
Meklēšana

 
CIEŠANAS– CILVĒKU NAIDS

JĀŅA 8:46–59 (Ebr. 9:11–15)

Ir viena lieta, ko Dievs nevar. Jā, Visuvarenais Dievs vienu lietu nevar izdarīt. Viņš var visu. Naktī zvaigznes liecina: cik varens ir mūsu Radītājs. Dienā putni un zvēri teic: cik gudri Viņš visu ir iekārtojis. Viņam paklausa pat kalni un jūras, vēji un vētras šalc Viņa godam. Visu, kas ir, Viņš ir radījis. Bet ir viena lieta, ko Viņš nevar. Dievs nevar melot! Tas ir saprotams pat ar cilvēku loģiku. Dieva vārds notiek. Tas ko Dievs saka ir nevis lai aprakstītu notikumus, bet Dieva vārds pats ir notikums. Viņš saka: rimsties vētra! un tā apklust; Viņš saka: celies augšā! un pat mirušais pieceļas. Ko Dievs saka, tas notiek, tādēļ Viņš nevar melot. Nav nekas augstāks par to, kas varētu izvērtēt, vai tas ir patiess vai nē, jo Dieva teiktais ir patiesība.

Jūs pirms brīža bijāt liecinieki sarunai. Dialogam starp cilvēkiem un Jēzu. Tas bija pirms brīža. Tagad es jūs aicinu pašiem kļūt par sarunas dalībniekiem. Jo tieši tas notiek šeit– dievkalpojumā. Mēs dzirdam Dieva patiesību un tai atbildam– ticības apliecībā, dziesmās, lūgšanās. Dialogs, kuram mēs bijām liecinieki, neizdevās. Kāds būs tas kurā mēs būsim dalībnieki? Es jums šajā sprediķī uzdošu jautājumus, kurus atbildot jūs redzēsit vai šeit esat kopā ar Dievu, vai esat palikuši vieni– Kristus ir izgājis no mūsu baznīcas.

Kristus sarunājas ar saviem tautiešiem templī. Kaut gan, to ir grūti nosaukt par sarunu, ja viens no dalībniekiem neredz, nedzird, un nesaņem otra piedāvāto. Es šeit domāju jūdus, kas bija sarunas dalībnieki. Nav tā, ka tie nevarētu... Vienkārši neklausās, bet risina tik savu domas pavedienu. Savdabīgā veidā to var pamanīt saliekot kopā visu viņu sacīto. Ir tā it kā viņi turpinātu tikai savu domu; it kā ar viņiem neviens nerunātu. Spriediet paši, kā izklausās jūdu atbildes, ja tās saliek vienu pēc otras:

Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns?" "Nu mēs zinām, ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko tu sevi dari?" "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?" Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu.

Grūti noticēt, ka tās ir veselas četras dažādas atbildes, vai ne? Kā redzat, cilvēki īpaši neklausījās, ko teica Jēzus. Tikai turpināja savu domu, kolīdz tika pie vārda. Jūdi toreiz nedzirdēja, ko saka Jēzus. Jautājums šodien: Vai jūs dzirdējāt ko saka mācītājs, piemēram, pēc grēksūdzes lūgšanas, uz ko jūs atbildējāt "Āmen"? Vai jūs dzirdējāt par ko bija lekcijas lasījumā no Ebreju vēstules? Vai dzirdējāt ar kādiem vārdiem šodien iesākās dievkalpojums?

Tāpēc, ka jūdi neklausījās, viņi arī nespēja ieraudzīt un saprast, kas stāv viņu priekšā. Viņi neredzēja, ka Tam, kas runā, tiešām nav grēku, ka Viņš runā patiesību un nav nekāda iemesla neticēt. Jūdi nesaprata, ka nevis viņu nacionalitāte, vai gudrība, bet attieksme pret šī cilvēka teikto izšķir vai tu esi ar Dievu, vai pret. Vienīgais, ko viņi atbildēja bija: "tu esi samarietis un tevī ir velns."

Pūlis toreiz nesaprata, ka viņu Dievs ir šī vīra patiesais Tēvs. Ne tikai kalni un lejas, zvēri un putni, bet pat Dievs viņu "ceļ godā." Tie nesaprata, ka šis Jēzus patiesi pazīst Tēvu un dara Viņa vārdus. Bet ļaužu pūlis... var tikai pavaicāt: "par ko tu sevi dari?"

Cilvēki nesaprata, ka tas, kas stāv viņiem pretī un tik pacietīgi viņus māca, ir tas, kas par sevi visos laikos saka: "Es esmu." Jēzus teica: "Pirms Ābrahāma tapa, es esmu." Tas ir Viņš, kas atbildēja Mozum: "Es esmu, kas Es esmu! tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "Es esmu"– tas mani sūtījis pie jums." (2.Moz.3:14) Bet ko darīja Israēla bērni, satiekot Viņu vaigu vaigā? "Viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa ārā." Izrādās, ka templī, kas ir celts Dieva godam, Viņam nav vietas!? Viņš ir spiests iziet ārā, jo pūlis netic, Viņa vārdiem. Cilvēkiem šķita vieglāk Jēzu nokaut, nekā mainīt savus uzskatus.

  Tas notika toreiz, kad Jēzus runāja ar jūdiem. Ar tiem, par kuriem ir rakstīts: "kas bija sākuši ticēt Viņam." Un tomēr, kad viņi dzirdēja ko tādu, kas īsti neatbilda viņu priekšstatiem, ticība izrādījās pazudusi. Jautājums: Kam tu grūtā brīdī uzticies vairāk– vai Dieva vārdam, kas saka, ka "tevi svētī un pasargā," vai saviem priekšstatiem par to, kādai ir jābūt svētībai? Vai tu tici, Jēzus vārdiem, ka Viņš uzklausīs lūgšanu, ko kopīgi teiksim pēc brīža, vai tu tam ticēsi tikai tad, ja redzēsi to piepildāmies?

Pūlis toreiz nedzirdēja, neredzēja... un arī nespēja saņemt to ko Jēzus piedāvāja. Viņi ne tikai palika vieni templī. Viņi palika vieni un neaizsargāti savu grēku un nāves priekšā. Viņu grēcīgie vārdi, domas un darbi palika tiem kā apsūdzība. Apsūdzība, kam nav nekāda attaisnojuma. Bet, cik maz vajadzēja, lai tas būtu pavisam citādi. "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!" sacīja Jēzus. Tikai uzklausīt, ko Viņš saka, ļaut Viņa vārdam uzrunāt sevi. Tik vien bija vajadzīgs un pūlis būtu gan pazinis, kas runā, gan ticējis un saņēmis to, ko tikai Dievs var dot. Viņš neprasīja, lai cilvēki kaut ko paši paveiktu. Viņš negribēja nosodīt un pazudināt, tikai: "Ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" Viņš pats nāca un izcieta nāvi par katru grēku. Pavisam vienkārši: "Ja kas manus vārdus turēs." Kas paturēs Viņa sacīto savā sirdī, tam vairs nav jābaidās par savu nākotni. Un, kad pienāks laiks stāties nāves priekšā, tad katrs, kas šo būs dzirdējis varēs droši paļauties– kaut arī miesa mirst, man ir doti Dieva vārdi, ka nāve mani neuzveiks. Pat, ja es redzu ko citu, es ticu uz Viņa vārdiem. Jo "kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus." Un es gribu būt ar Dievu, pat tad, ja visa pasaule liecinātu ko citu. Lūk, kādu drošību būtu saņēmušie tie, kas klausītos ko Jēzus saka. Un saņem ikviens arī šodien... ikviens... kas klausās.

Mans ieteikums praktiskajam gavēnim. Kā nāvē mēs paļaujamies nevis uz to, ko redzam, bet to ko Dievs saka, tāpat ir iespējams arī ikdienas dzīvē. Jūs dievkalpojuma beigās dzirdēsit svētības vārdus. "Dievs tevi svētī un pasargā" Un ja ikdienā jūs redzat ko citu, tad atceraties šos vārdus. Un, ja tie neizrādās stiprāki par to, ko redzat, ja nevarat vairs pamanīt kur ir Viņa svētība, tad nāciet un meklējiet. Tad ir laiks sarunai ar mācītāju. Tāpēc Dievs ir devis draudzei mācītājus. Ļaujiet, lai tie jums kalpo.

Tātad to visu kopā saņemot: Jēzus runāja ar cilvēkiem. Un viņi toreiz nedzirdēja sacīto, neticēja tam, kas runāja un nesaņēma to, ko Viņš deva– zāles pret nāvi un drošu paļāvību, ka Dievs ir ar tiem. Jautājums: Vai tā varēja notikt tikai toreiz?

Vienīgi Dievam lai gods. AMEN


 
 Iesūtīts: 2007.09.19 22:18
 Kontakti


 Ilmārs Rubenis
Draudzes mācītājs
29191289; ilmarsrubenis@gmail.com

 

Copyright 2006; Created by MB Studija »